Ciklu „Laba Daba tuvojas” noslēdz Soundarcade, Das Sonntags Legion un Čipsis un Dullais

Starp 17. gadsimta buramvārdiem, ierakstītu albumu un biznesa projektu: sarunu ciklu „Laba Daba tuvojas” noslēdz „Soundarcade”, „Das Sonntags Legion” un „Čipsis un Dullais”.

Šodien sākas starptautiskais mūzikas festivāls „Laba Daba”, savukārt LR6 Latvijas Universitātes radio NABA ēterā divu nedēļu garumā izskanējušo sarunu ciklu „Laba Daba tuvojas” noslēdz intervija ar brāļiem Lauri Ābeli un Raiti Ābeli, kā arī Ģirtu Strumpmani, kuri kopīgi pārstāv trīs spilgtas un pietiekami atšķirīgas vietējās muzikālās apvienības: grupas „Soundarcade” un „Das Sonntags Legion”, kā arī romantiskā roka duetu „Čipsis un Dullais”. Ar mūziķiem sarunājās Aija Fedorova.

Šobrīd studijā ir tāda kā „trīs vienā” situācija, jo jūs vienlaikus pārstāvat gan grupu „Soundarcade” un „Das Sonntags Legion”, kā arī aprunāsimies par aktualitātēm duetā „Čipsis un Dullais”. Jaunās tūkstošgades sākums latviešu mūzikai bijis rosīgs, tāpēc vairākām grupām vai leģendārām dziesmām pašreiz iekrīt apaļas, pusapaļas un citu formu jubilejas. Vai paši esat pievērsuši tam uzmanību? Grupai „Soundarcade” šogad aprit 15 gadi.

Raitis Ābele (R. Ā.): Mēs laikam šobrīd vairāk domājam par to, ko jaunu sakomponēt un īsti pagātnē neesam skatījušies. Protams, ka pirms koncerta ir jāapskatās, ko spēlēt no vecā repertuāra, bet interesantāk šķiet tieši radīt kaut ko jaunu. Piecpadsmit gadi droši vien nozīmē to, ka esam sākuši spēlēt sakarīgāk.

Lauris Ābele (L.Ā.): Tur sanāk daudz ieguldīto darba stundu. Ir taču kaut kas jāiegulda, lai varētu ko sakarīgu izdarīt.

Par grupas pirmsākumiem nupat vairāk pastāstījāt, viesojoties Ulda Rudaka simts visu laiku labākajiem latviešu mūzikas albumiem veltītajā radio NABA raidījumā „Zibens pa dibenu”. Tāpēc ierosinu, ka šajā sarunā vairāk varam pievērsties pašreiz aktuālajiem notikumiem un nākotnes plāniem. Minējāt, ka top jauns materiāls?

R. Ā.: „Soundarcade” kontekstā mums ir trīs vai četri potenciāli skaņdarbi. Vienu no tiem jau tagad spēlējam koncertos. Savukārt ar „Das Sonntags Legion” tikko ierakstījām otro albumu, materiāls vēl ir jānosūta uz māsteringu, bet viņš ir pabeigts. Tagad vasarā bija pēdējais mikss un ir plāns izdot albumu rudenī. Ar „Soundarcade” mēs visticamāk vēl mēģināsim un eksperimentēsim kādu laiku, līdz izveidosies kas sakarīgs.

Ģirts Strumpmanis (Ģ.S.): Jums uz simtgadi vajadzētu izdot „Soundarcade” albumu!

R.Ā.: Jā, Latvijas simtgade mums varētu piešķirt finansējumu, lai varam izdot  foto albumu par 30 tūkstošiem. Dzirdējām tādas baumas (smejas).

Tad, kad pie mums viesojās citi festivāla mūziķi, jo īpaši tie, kas stāstīja par darbu pie saviem jaunajiem albumiem, vairākkārt sanāca piefiksēt, ka tiek solīts mainīts skanējums. „Satellites LV” ir atteikušies no eletriskajām ģitārām, Imants Daksis minēja, ka jaunais albums būšot skarbākais viņa daiļradē. Vai „Das Sonntags Legion” arī pārsteigs savus pastāvīgos klausītājus?

Ģ.S.:  Domāju, ka jā. Šoreiz mums izdevās noķert sajūtu, ko mēs gribējām noķert, tīri skaņas ziņā. Šis albums ir dzīvāks un skaļāks, tāds, kā mēs izklausāmies dzīvajā.

R. Ā.: Vairāk ir arī bungu un basa tādā skanējumā, kā izklausāmies koncertos, ģitāras ir rakstītas pa virsu.

Ģ.S.: Šobrīd ir sajūta, ka mūsu otrais albums būs tāds, kādu mēs gribējām pirmo albumu.

Cik dziesmu būs „Das Sonntags Legion” albumā un vai jau esat tikuši skaidrībā par nosaukumu, aptuveno iznākšanas laiku?

L.Ā.: Varam jau paziņot? Pašreiz darba versija albuma nosaukumam ir „Arlabunakti jūras vidū”.

Latviski vai angliski?

Ģ.S.:  Mēs šobrīd esam valodu meklējumos.

L.Ā.: Iesim beidzot lielajā tirgū, tāpēc būtu jādomā par starptautiskajām valodām, piemēram, esperanto. Bija doma par esperanto, bet tad mēs papētījām Vikipēdijā... Nu nav tas viss aizgājis. Viņi gan vēl cīnās, mēs zinām vienu māju Pārdaugavā, Āgenskalnā, tur ir pulciņš, kuri joprojām praktizē to visu, mācās. Cerams, ka izdosies.

Ģ.S.: Šobrīd biznesa pasaulē runā, ka starptautiskajās kompānijās ir vienota valoda. Un tā ir Bad English. Tas ir par mums. Mēs iesim pa to ceļu! (smejas).

Viens no jaunākajiem „Das Sonntags Legion” rezultātiem pēc ieiešanas Lomika studijā Valmierā, bija dzirdams Janim Rozentālam veltītajā oriģināldziesmu izlasē. Dziesmu "Schwarze Schlange mahlte Mehl" arī iekļausiet savā albumā, vai arī tā paliks kā sāņus eksperiments koncertdzīvei?

L.Ā.: Viņa ir iekļauta un pārmiksēta, būs nedaudz citāds skanējums, bet tas nenozīmē, ka viena versija ir labāka par otru. Abas versijas vienkārši būs atšķirīgas.

Ģ.S.: Tieši pateicoties tam gabalam arī radās impulss, lai beidzot uzsāktu darbu pie albuma.

L.Ā.: Tas bija motivators! Mēs nedaudz spēlējām mēģinājumos, bet tad gada sākumā bija jābrauc uz studiju un tas kaut kādā mērā pamodināja vēlmi rakstīt. Viss, protams, rezultātā izvērtās par garāku procesu, nekā sākotnēji bija plānots, jo sākām eksperimentēt.

Ģ.S.: Pirmo albumu mēs rakstījām kādus divus, trīs gadus. Šo ierakstījām pusgada laikā.

L.Ā.: Bija finansējums vienai dienai ierakstu studijā, mēs ierakstījām bungas un basģitāru. Raitim pirms tam radās ķecerīga ideja, ka bungas un basu varētu ierakstīt arī pārējiem gabaliem. Jancis, mūsu bundzinieks, katru dienu uz Valmieru nebrauc.

Ģ.S.: Bija izvēle: vai nu mēs aizejam pusdienās, vai nu ierakstām albumu. Mēs izvēlējāmies albumu!

Grupā „Soundarcade” aktīvu koncertdzīvi kādu laiku bijāt nolikuši malā. Pēc ilgāka pārtraukuma vasaru sākāt ar slepenu koncertu krogā „Aptieka” jūnija sākumā, uzreiz pēc tam sekoja uzstāšanās smagās mūzikas festivālā „Metalshow.lv” un nu retā iespēja klausītājiem jūs dzirdēt būs festivālā „Laba Daba”. Kā tas nākas, ka nelutināt savus klausītājus tik bieži?

L.Ā.:  Mēs viņus drīzāk nemokam, ja tanī brīdī nav ko teikt. Vienu mirkli likās, ka ir tāda kā smagās, progresīvās mūzikas kustība un tad uz vienu mirkli liekas, ka tam nav nekāda pienesuma. Tādos brīžos nevajag spēlēt. Kad paiet kāds laiks, parādās vīzija, mēs paši varam sajust ritmu un soļot nevis ar nolaistu galvu, bet ar lepnumu. Minēt, ka jā, šis ir tapis Latvijā! Nevis piedāvāt klišeju atražojumus no tā, kas ir apkārt. Problēma ir tajā, ka tad, kad tiek attīstīts viens žanrs, parādās manierisms, tiek izmantota tikai ārējā forma bez dziļāka seguma. Un to mēs nevēlējamies.

R.Ā.: Patiesībā mēs nekad to neesam vēlējušies. Pauze ir tad, kad nav jaunrades. Nespēlējot arī sakrājas idejas rifiem. Kādreiz tās krājās galvā, tagad datorā vai telefonā. Vienīgā jēga spēlēt koncertu ir tad, ja tu jūti, ka ir vērts to darīt. Nospēlēt tāpēc, ka jānospēlē, būtu skumīgi.

L.Ā.: Var būt tā, ka tu ej pāri Akmens tiltam, ienāk prātā kādā tēma, melodija un tu viņu dungo, lai neaizmirstu, jo viņa tikko ienākusi galvā. Un tad uzkāp pa kāpnēm, atslēdz durvis, nokrīt atslēga, piecelies un viss. Tā tēma ir pazudusi.

R.Ā.: Bet ja tu viņu atceries vēl nākamajā dienā, ja tas rifs joprojām eksistē, tas ir labs rifs. Kas man pašam liekas ļoti skumīgi saistībā ar latviešu grupām – ir tik daudz rifu, kuriem nebūtu jāeksistē. Mūzikas ir tik daudz, to ir tik viegli ierakstīt, bet lielai daļai no tās nebūtu jāeksistē.

Kas, jūsuprāt, rosinājis, ka ir tik daudz cilvēku, kuriem ir iespējas izpausties mūzikā, bet rezultāts ne vienmēr ir oriģināls un jauns, vērtīgs pienesums?

R.Ā.: Tas, ka nav konkurences.

Ģ.S.: Šausmīgi viegli pieejama informācija. Atver Youtube un tur ir pilns ar pamācībām, kā iemācīties spēlēt ģitāru, kā ierakstīt albumu. Ir ļoti vienkārši realizēties. Ieliec video, kā nemāki spēlēt un tur uzreiz ir miljons fanu, kas pārdzīvo par to, kā mācies, piemēram, spēlēt ģitāru.

Vispirms iemācies no Youtube klipiņiem, kā pareizi nomizot greipfrūtu un tad ķeries klāt instrumentiem!

Ģ.S.: Apmēram tā, jā. Konkurence drīzāk ir ļoti liela, bet tā dēļ reizēm ir grūti saprast, kas tur ir labs, pastāv iespēja nepamanīt labās lietas. Mūsdienās ikviens, kas labi pārzina sociālos tīklus, viņš var to savu ne pārāk labo rezultātu daudz vairāk bakstīt sejā nekā kāds cits, kas rada ko jēdzīgāku.

Katrs „Soundarcade” albums ir bijusi pievēršanās noteiktai tēmai. Vai tā būtu zinātne, mitoloģija. Par ko jūs šobrīd krājat motīvus, interesējaties? Vai jums jau ir kāda vienojošā tēma?

R.Ā.: Kad mēs sākām atkal spēlēt, virzība bija uz 17. gadsimta buramvārdiem, kur kristīgie teksti mijas ar pagānu paražām. Ar mitoloģijas doktoru Tomu Ķenci sēdējām pie alus diskusiju galda un runājām par 60 tūkstošiem buramvārdu, kas eksistē latviešu valodā, bet mēs zinām tikai pāris no tiem. Lasot buramvārdus, sapratām, ka tā ir milzīga tēma, kurā iespējams eksperimentēt. Vai tas tā turpināsies, līdz albums tiks pabeigts un vai tā tēma joprojām tai brīdī vēl strādās, to neviens nezina, bet šobrīd ejam tajā virzienā.

L.Ā.: Bet tas nebūs „Skyforger”. Tā būs „Soundarcade” improvizācija par buramvārdiem. Kokļu tur nebūs, bet ja būs, tās noteikti nevarēs atpazīt.

Ja reiz domājat par 17. gadsimtu, salīdzinot to ar 21. gadsimta cilvēku, vai, jūsuprāt, ir notikušas kādas būtiskas pārmaiņas tajā, kā uztveram pasauli, cits citu, galu galā arī mūziku?

L.Ā.: Tāds morālais relatīvisms mums šobrīd ir. Mēs vairs nevaram vienoties, kas īsti ir labs un kas ir ļauns.

R.Ā.: Turklāt mūsdienās vairāk jārūpējas par to, ko neēst, nevis to, ko ēst!

Ja „Soundarcade” nelutināja savus klausītājus ar koncertiem, to nevar teikt par romantiskāko Latvijas duetu „Čipsis un Dullais”, kura uzstāšanās grafiks krietni pārsniedz pārējo sastāvu plānus.

Ģ.S.: Mēs arī  īsti nezinām, kāpēc tas tā ir, bet ir. Ja tā var salīdzināt, „Soundarcade” un „Das Sonntags Legion” vairāk mēģinām radīt mākslu, bet „Čipsis un Dullais”, nav ko noliegt, vairāk ir biznesa projekts. Mēs viņu uztveram no tirgus ekonomikas viedokļa, ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums. Bez tam mēs esam divi, ļoti vienkārši ir ieplānot mēģinājumus. Iedomājieties, kā ir uztaisīt „Das Sonntags Legion” mēģinājumu, tas ir ārprāts! (smejas).