Ar Alisi Miļūnu raidījuma vadītāja Inese pirmo reizi tikās vēl vidusskolā, kad abas, piedaloties eseju konkursā, skaidroja savas attiecības un sajūtas par Latvijas valsti. Toreiz Alise stāstīja par to, kā būtu, ja tādas valsts nemaz nebūtu, bet tagad, pēdējā gada laikā pati ir apciemojusi mūsdienu pasaules mazāk skartos punktus, kur valsts patiesi funkcionē citādi, nekā to iztēlojamies Eiropā.  Šobrīd Alise Miļūna studē Norvēģijā, sabiedrības attīstību One World Institute jeb Vienas Pasaules Institūtā, nopelnījusi ceļanaudu studiju ietvaros, lai varētu patstāvīgi ceļot uz ciematiem, kurus piemeklējušas gan dabas, gan arī cilvēku izraisītas katastrofas – nevienlīdzība, nabadzība, diskriminācija. Kā mācīties ceļojot un ceļot ar jēgu? Alise atklāj savu interesanto piedzīvojuma stāstu Studentu pieturā.

Uz jautājumu par to, vai tas, ko šobrīd dara, vairāk klasificējams kā studijas vai darbs, Alise pati atbild lakoniski – tas ir piedzīvojums. Programmu sākusi bagātajā Norvēģijā, turpinot darbu Zviedrijā, bet tad devusies uz trešās pasaules valstīm: Nepālu, Papuas Jaungvineju, Indonēziju un Botsvānu, kur trūkums ir realitāte, nevis bailes.

„Satiekot savu kursu, nolēmām strādāt Zviedrijā, Humana tīklā, meklējot cilvēkus, kas var ziedot drēbes,” stāsta Alise. Viņa piebilst, ka tādā veidā bijusi iespēja izvairīties no studiju parādiem, nopelnot naudu turpmākajam ceļam, bet “āķis lūpā” bijis jau no sākta gala. Alise min, ka studijas šai institūtā ir ļoti praktiskas – mediji, katastrofu menedžments, bet ar tiem saistītie pētījumi un filmas esot tikai daļa no studiju procesa. Īpaši atmiņā iespiedušies izbraukumi uz Krieviju un Ukrainu brīdī, kad norisinājās konflikti, bet vulkānu pētīšana Īslandē mācījusi, kā katastrofu menedžments strādā realitātē.

“Katru dienu notiek zemestrīces un mazi cunami viļņi, par kuriem neviens neraksta. Ir svarīgi, lai ziņās tas parādās – jo, ja es par attiecīgajām katastrofām nezinātu, man nebūtu ienācis prātā tur aizbraukt. Tad, kad mediji pārstāj par to rakstīt, nenozīmē, ka krīze ir apstājusies,” ir pārliecināta Alise.

Meitenei spilgti atmiņā iespiedusies reize, kad 2015. gadā devās uz Nepālu – zemestrīces sekas radīja sajūtu, ka tā notikusi vakar. Tāpat arī viņa saskārās ar bēgļu jautājumu, jo Norvēģijā šīs krīzes laikā daudzās viesnīcas tika izmitināti bēgļi. Alise gan optimistiski saka, ka plāns ir tikai realitātes iedomas – trīs mēneši ceļā ar 10 kilogramu smagu mugursomu, apmaldīšanās Himalajos un naktsmājas bez ērtībām ir, kā saka pati, “sociāla pieredze”, kuru grūti paredzēt iepriekš.

Taujājot par to, kā sācies ceļojums uz pasaulē neskartākajām un, iespējams, bīstamākajām vietām, Alise stāsta, ka sākumā devusies uz Nepālu un Filipīnām, lai pētītu krīzes menedžmentu, bet pēc tam uz Papua Jaungvineju, kas stereotipiski pazīstama kā vieta, kur mīt cilvēkēdāji. Vēlāk meitene apmeklējusi Indonēziju, bet savu ceļu noslēgusi Āfrikas Dienvidos, Botsvānā, kur iesaistījās sieviešu atbalsta un veselības projektā. Meitene atzīst, ka vēlāk pievienojusies projektam “Bērnu pilsēta”, kas paredz bērnus – bezpajumtniekus ievietot bērnu namos – šis projekts Alisi šokējis, jo ļāvis ielūkoties kultūrā, kas eiropietim nebūtu saprotama, tomēr tā ir jāpieņem.

“Atgriežoties mājās, piedzīvoju kultūršoku – cilvēki vēlas visu kontrolēt. Vienīgais, kas cilvēkus ierobežo, ir stereotipi vienam pat otru. Mums par viņiem, un viņiem par mums,” saka Alise. Viņa ir pārliecināta, ka tas nav jautājums par valsti, kuru apmeklē, bet gan mūsu prāta spējas spriest par to, ko paši nemaz neesam redzējuši.