Svētā Jēkaba ceļš jeb Camino de Santiago tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu pasaules garākajiem pārgājieniem, kas sastāv no rūpīgi plānota 800km gara maršrutu tīkla. Nereti tas tiek salīdzināts ar svētceļojumu, jo tie, kas veikuši šo iespaidīgo attālumu, mājup atgriežas gluži vai citi cilvēki. Santjago ceļu pavisam nesen nogāja arī Artūrs Jenots un Edgars Spudiņš (plašāk pazīstams kā Abra) – dzīves baudītāji un mūziķi, kuri atzīst, ka veikt šo ceļu esot bijusi viena no maģiskākajām sajūtām.

Artūrs, kurš ir šīs avantūras autors, Santjago attapies nosacītas nejaušības pēc- plānotais ceļojums uz Maltu tika atcelts, bet paziņa dalījusies savā Santjago ceļa pieredzē, un tad viņš sapratis, ka to vēlas veikt arī pats.

„Kolīdz Tu nolem doties ceļā jau sākas tas gatavošanās process. Tā ir daļa no ceļa,” saka Artūrs, kurš atzīst, ka abi ar Edgaru fiziski šim pārgājienam nav gatavojušies vispār - puiši īstenojuši tikai vienu 30km pārgājienu draugu lokā, kas mērots no Carnikavas līdz Mangaļsalas molam.

Tas attiecas arī uz speciāli pārgājieniem piemērotu ekipējumu - iegādājušies labu pārgājienu somu, apavus un tūristu dvielīti, bet ceļu veikuši parastos džinsos un t-kreklos. Vairāk bijusi nepieciešamība nobriest morāli un saprast, kas ir tās lietas, kuras ņemt līdzi mēnesi ilgajā ceļā. Par lielisku padomdevēju puiši min ceļotāju blogus, jo tur atraduši informāciju par labākajām naktsmītnēm, to, cik daudz naudas nepieciešams ņemt līdzi un no iegūtās informācijas sakomplektējuši līdzņemšanai paredzētās lietas. „Ja man tagad kāds jautātu, kā tam visam sagatavoties, tad viena no ceļā gūtajām mācībām ir ņemt to visu vieglāk un neko nesarežģīt,” tā Artūrs, vēl piemetinot, ka ieteikumos klausīties ir labi, tomēr katram pašam beigās jāpieņem savi lēmumi.

Santjago ceļš ir vieta, kur sastopas visdažādākie cilvēki ar ļoti atšķirīgām motivācijām un iemesliem, un Edgars šo gājienu salīdzina ar tādu kā burbuli – lai gan visi ceļu iet savu iemeslu vadīti, kopības sajūta un dažādās cilvēku enerģijas ir jūtamas jau no pirmās pārgājiena dienas. Gan Edgars, gan Artūrs savā ceļā sastapuši virkni interesantu cilvēku – gadījusies kāda meitene, kura Santjago ceļu veica par godu bojā gājušajam dzīvesbiedram, puiši sastapa arī sievieti, kas pieveikusi vēzi, un kādā brīdī iepazīts arī brazīlis Eduardo, kurš izšķīries no 9 gadu ilgām attiecībām.

Arī pats Artūrs juties dzīvē mazliet apmaldījies, tomēr jau pēc divpadsmitās pārgājiena dienas sajuties neparasti brīvi. „Ceļš dod tieši to, ko Tev vajag – reizēm aizbrauc ar saviem iemesliem, bet saņem pretim ko pavisam citu, bet tieši tā tam bija arī jābūt. Ja nejūties apmierināts ar savu veikumu, iespējams, neesi nostaigājis savu mēŗki.”

Lai gan Santjago ceļš ir viens no drošākajiem pārgājienu maršrutiem, Artūrs un Edgars atminas kādu pārgājiena daļu, kurā sastapuši dīvainu poli, un iesaka jau laikus rēķināties ar dažādiem nestandarta gadījumiem. Puiši stāsta, ka jau pirmajā naktī nosprieduši, ka polis nav labākā kompānija tālākajam ceļam, tādēļ nolēmuši no viņa izvairīties, bet vienmēr ar viņu attapušies vienā naktsmītnē. „Tad sapratām, ka nevajag spriest un daudz domāt – ja nevari noiet tos 37 km dienā, tad neej, nevis moki sevi tikai tādēļ, ka tā bija plānots. Mēs centāmies izvairīties no poļa, bet mums vienmēr izdevās ar viņu neplānoti saskrieties. Tad sapratām, ka jāuzticas ejamajam ceļam un jāvirzās līdzīgi kā pa plūsmu.”

„Pārgājiens patiešām izmaina – mērķis ir tapt labākam cilvēkam, bet tas ietver sevī daudz vairāk. Tu nezini, ko saņemsi tālajā ceļā, bet tas nav arī gluži nopirkt maizi veikalā. Tas ir piedzīvojums, kurā Tu atveries un iepazīsti ne tikai pasauli, bet arī sevi, turklāt no pilnīgi citas šķautnes,” spriež Artūrs un Edgars, piebilstot, ka kaut ko speciāli gaidīt no ceļojuma ir lieki – katra ceļš ir atšķirīgs un īpašs, un tāds tas bijis arī abiem draugiem. Kopā nogājuši apmēram 70 km, bet pārējos ~730km gājuši atsevišķi

Taujāti par to, ko iesaka ceļotājiem, kuri sadūšosies doties pa Santjago ceļu, puiši atgādina pārskatīt līdzi ņemamo mantu sarakstu, jo apģērbs ceļa gaitā ir izmazgājam, tomēr īpaši svarīgi ceļojumam nobriest morāli, apzinoties, ka jāveic 800 km. Smejoties viņi aicina vienmēr ievērot sarkanās bultiņas, kuras norāda uz tālāko ceļu un palīdz nenomaldīties no maršruta, un sirsnīgi novēl „Bien Camino ”, kas latviešu valodā nozīmē „Labu ceļu” – tieši tas, kas visvairāk ir nepieciešams, lai īstenotu Santjago ceļu.