Tuvojas Saulgrieži! Tāpēc atbilstošs albums. Jo arī Ziemas saulgrieži ir saulgrieži.

Toreiz vēl nekāda „Jauno Jāņu Orķestra” nebija, kad grupas „Dzelzs Vilks” izdevēja Iveta Mielava (Upe TT) izteica Jurim Kaukulim dīvainu piedāvājumu: parakņāties pa tautas dziesmu krājumiem, atrast kaut ko sev piemērotu un varbūt pat sanāk kāda dziesma. Juris, kurš bija plēsis savu rīkli ar skaļu roku par seksu vai ledu, kas kusa neauglīgajā zemē, darbojies Dailes teātrī ne vien kā mūziķis, bet arī aktieris, kurš izņirgājas par Ģirtu Ķesteri izrādē „Man arī būtu bail” pēc Čārlza Bukovska stāstu motīviem, rakstījis instrumentālu mūziku Olgas Žitluhinas Dejas teātrim, sākumā šaubījās, ka ar tām tautas dziesmām tur kaut kas sanāks. Bet tautas dziesmu vārdi nereti mēdz būt ne mazāk divdomīgi (pat slepeni piedauzīgi) par paša Kaukuļa tekstiem, un rezultātā ciešā sadarbībā ar „Dzelzs Vilka” taustiņinstrumentālistu Kasparu Tobi tapa viņu pirmais mūsdienu tautas mūzikas albums „Kur vakara zvaigzne lec”, arī grupas nosaukumu uz vāciņa sarakstot kopā, lai izskatās tā tautiskāk. Lieta aizgāja - sekoja nākamais albums ar superhitu „Uijā, uijā, nikni vilki”, un nu jau iznākuši trīs tautas mūzikas albumi, tagad jau nodalot šāda tipa daiļradi no „Dzelzs Vilka” roka un dēvējot to par „Jauno Jāņu Orķestri”. Bet „Kur vakara zvaigzne lec” ir, iespējams, jutekliskākais Kaukuļa veikums, kur „Dzelzs Vilka” asins garša vēl nav pazudusi, tomēr pēkšņi izrādās, ka reizēm varbūt nemaz nevajag uzreiz noraut visas drēbes nost un skrāpēt kādu no sevis ārā, bet var ar to pašu kaukulisko smīnu sejā brīdinoši pakratīt ar pirkstiņu kādai daiļavai: „Jāņu nakti, meitiņ, sargi / Savu puķu vainadziņ…”