„Apokalipse ir klāt, bet kāpēc tā mani nenogalina? - signalizē albumu ievadošās skaņas, ko prātu izkūkojis sintezators pats savā nodabā ģenerē blakus istabā aiz aizslēgtām durvīm. Vai varbūt tā ir signalizācija? Labi vismaz, ka tas nav ieķēries kompaktdisks, bet atkal nav labi, jo pēkšņi sāk gruzdēt ieziepētās virves. Tfū – kādas
virves? Tie taču ir vadi un tu, kā glābjoties no uzbrūkošām žurkām, iespiedies tumšākajā stūrī cerībā, ka vismaz tur nav elektrības... Viss! „Tāda sajūta, ka esmu kāds cits / Bet es esmu tas pats…” sāk dziedāt Juris Simanovičs, grupas „Bērnības Milicija” līderis un turpmākās nepilnas stundas laikā pārliecina par to, ka ir radījis
kārtējo šedevru, iespējams, pat savu vislabāko albumu, bet tā jau tas vienmēr liekas brīžos, kad radies kas jauns māksliniekam, kurš neprot un nemaz nemēģina iemācīties melot un dziedāt tā, lai kādam popmūzikas zvaigžņu meklētajam rastos kāre viņu „apģērbt kā cilvēku”, ieteikt briļļu vietā lietot lēcas, iemācīt dejot un uzlikt uz lielajām
skatuvēm. „Pasaule, aizveries! Meitenēm ir garlaicīgi…” – Jura uzrunātā nebūt nav kļuvusi par ērtāku vietu nekā agrāk, bet it visam var pielāgoties un uz Ģertrūdes ielas pasmaidīt, jo ir „it kā ok”. – Tā rudenī rakstīju žurnālā „Mūzikas Saule”, jau tad domājot, ka šis būs labākais albums, kas Latvijā izdots 2016.gadā, un šī pārliecība nav zudusi, tagad to noklausoties arī vinila formātā. Kaut caurspīdīgs, tas skan neticami labi, jo vienmēr esmu bijis par melnajām platēm.

Savā visu laiku labāko albumu simtniekā vienmēr esmu gribējis iekļaut kaut ko no Jura grupas „Bērnības milicija”, bet bija grūti izdomāt, kuru, jo tie visi ir labi, un nu viņa soloalbums ir pielicis punktu šīm pārdomām. Iekļaut to savā „Zibens Pa Dibenu” simtniekā rosināja arī fakts, ka tas bija viens no pretendentiem uz „Austras” balvu, bet to tomēr nedabūja, tāpat Mūzikas Ierakstu balvu „Zelta Mikrofons” tas nedabūs, jo nav pat iesniegts vērtēšanai. Un tāpēc 13.decembra viesis raidījumā „Zibens pa Dibenu” būs Juris Simanovičs.