Līdzās “Inokentijam Mārplam” un “Rūsai”, “Apēdājs” ir vēl viena ievērības cienīga Latvijas rokgrupa, kas pie sava pirmā oficiālā albuma iznākšanas tika, kad jau krietni vairāk nekā desmit gadu bija spēlējusi koncertus, iegūstot stabilu savu fanu pulku. Grupas solists un ģitārists Artūrs Jakovļevs izveidoja “Apēdāju” savos agrajos tīņa gados (vai pieaugušajam ienāktu prātā tāds nosaukums?) deviņdesmito vidū, visus nošokējot ar to, kā gan tāds mazs puika ar milzīgu ģitāru var rēkt mikrofonā kā pieaudzis nezvērs, un kas gan tādā vecumā viņā var būt par sāpi, kas lauztin laužas ārā? Viņš savulaik dalīja vizītkarti ar uzrakstu “Ir laiks, kad visi kļūst slimi”. Var ļauties filozofiskām pārdomām – tas laiks jau ir pienācis vai tikai pastāv iespēja, ka tas varētu mūs kaut kad piemeklēt? Artūrs ir Jura Kaukuļa skolnieks (arī viņš nāk no Mālpils), bet otrs “Dzelzs Vilka” dibinātājs – basists Armands Butkevičs vienmēr bijis blakus vēl ciešāk - “Apēdāja” darbībā viņš iesaistījies, un pats arī spēlējis, jau sen. Kādu laiku kā bundzinieks, bet pēc aiziešanas no “Dzelzs Vilka” Armands ņēmis savā pilna laika “uzraudzībā” “Apēdāju”, lai spēlētu tur savu smago un raupjo, “Dzelzs Vilka” skanējumam savulaik tik raksturīgo basu, un sapurinātu Artūru uz albumu ierakstiem. “Mana vārna” ir pirmais albums, kas iznāca 2012.gadā.

No klasifikācijas viedokļa “Apēdājs” ir visai neērta grupa - metālisti viņus nepieņem, popmūzikas aprindām arī par smagu, bet tieši tā ir viņu vērtība. Grupa iet savu ceļu, izdevusi jau trīs albumus, un ir viena no interesantākajām Latvijas rokmūzikas vēsturē. Ja meklējam kādu no latviešiem, kas pašdestruktīvo muzikālo noskaņu un tekstu ziņā, kur dominē nāve un sāpes (mīlas, paģiru, apātijas utt.), ir nonācis vistuvāk Kurtam Kobeinam un “Nirvana”, tad tas noteikti būs “Apēdājs”. Vienīgi mūsējiem mataiņiem, atšķirībā no Kurta, nedraud pasaules slava, kad ir jāpatīk visiem (iespējams, tas bija viens no iemesliem, kas noveda grandža ikonu līdz pašnāvībai), tāpēc “Apēdājs’ var atļauties spēlēt daudz smagāk. Nepatīk – neklausies, un slēdz ārā. “Apēdājs” tik un tā turpinās skanēt blakus istabā, un nekādas pašu raidītas lodes viņus arī neapturēs. Vairs jau nē. Sandra Vanzoviča viņiem piedēvētais apzīmēums “pornoroks” ir visai trāpīgs, bet tas ir baisi smags porno ar šausmu filmu elementiem un letāla iznākuma iespēju. Ne no tā porno, bet visām blakuslietām, kas uz mirkli rada maldīgu laimes sajūtu. “Laizi lipīgu šķidrumu / Kas sakaltis uz ādas / Tu gūsti mitrumu / No vieglas laimes...”

Radio NABA studijā viesojas viss “Apēdāja” trio – Artūrs Jakovļevs, Armands Butkevičs un bundzinieks Lauris Polinskis.