Piektdiena, 2024. gada 4. oktobris

Vārda diena: Modra, Francis, Dmitrijs

Latvijas sabiedriskie mediji
Mode mainās, klasika paliek!
Ēterā Dodamies uz Dienviditāliju: Sicīliju, Kampāniju, Apūliju un Salento
Klausies jauno
Ēterā Pieci mūzika

Intervijas

Latvieši ir ne tikai dziedātāju, bet arī skrējēju tauta. Saruna ar A. Nordu un I. Holstu

Dziesmusvētku tīklos, 7. jūnijs 2023, 17:00

Dziesmu svētku nedēļa daudziem iekšēji rezonē ar maratoncienīgām sajūtām – jāapmeklē daudz pasākumu, dalībniekiem garas mēģinājumu stundas, apkārt dažādi amatnieku tirdziņi, noslēgumu koncerti arī nav tie īsākie. Izturība nepieciešama ikvienam svētku norisē iesaistītajam. Tajā pat laikā jau 17 gadus norisinās īstais Rīgas maratons, kam dalībnieki gatavojas tieši tāpat kā svētkiem, un kādai daļai latviešu maratonskriešana ir tikpat svēts notikums kā citai – Dziesmu un Deju svētki. Meklējot līdzības maratonā un Dziesmu svētkos, savās pārdomās un novērojumos kopā ar “Dziesmusvētku tīklos” raidījuma vadītāju Jāni Daugavieti dalās uzņēmējs, vīnu kultūras pazinējs un “Rimi Rīgas maratons” direktors Aigars Nords un Latvijas Universitātes folkloras deju kopas “Dandari” vadītāja, kā arī tautas mūzikas entuziaste Inga Holsta.

Inga, vai mandolīna ir Dziesmu svētku instruments?

Inga: Jā, noteikti. Folkloras dienā būs mandolīnas, ne tikai viena vien. Ir pat tādi mandolīnu orķestri. Agrāk Rīgā tika spēlētas ļoti daudz mandolīnas kopā, un šobrīd to dara arī folkloras kopa “Tarkšķi”, kur dalībnieki spēlē patsmit mandolīnas, man šķiet. Dandaros mēs spēlējam trīs līdz četras mandolīnas, tā kā mandolīna ir top instruments. 

Man kaut kā tā vairāk asociējas ar…

Inga: …ar Itāliju, Portugāli, ar dienvidiem?

…vairāk ar country, bet varbūt es jaucu mūzikas instrumentus.

Inga: Tā arī ir mandolīna, bet tā ir bluegrass mandolīna. Nedaudz atšķiras gan izskats, gan arī skanējums ir cits.

Aigar, vai savas dzīves laikā Tu esi ticis ierauts Dziesmu svētku tīklos? 

Aigars: Es domāju, ka gan jau ka mēs visi esam bijuši ierauti. Es pilnīgi noteikti jau no skolas laikiem. Ar orķestri [Aigars joprojām spēlē saksofonu] mēs spēlējam, ar zēnu kori mēs braucām – sākumā uz skolēnu svētkiem, tad arī “īstajiem” – lielajiem (Dziesmu svētkiem). Pēc tam arī kā līdzdziedātājs slavenajos dziedāšanas svētkos, kas notiek pēc noslēguma koncerta.

Tad arī pēdējos gados, pēdējās desmitgadēs Tu esi kaut kur Dziesmu svētkos?

Aigars: Jā. Neatceros, kuri tieši man izpalika kaut kādu iemeslu pēc, liekas, ka iepriekšējie, jo es biju ārpus Latvijas, bet vispār – jā. Tagad jaunā estrāde ir tā, kas vēl vairāk aicina uz Mežaparku aiziet.

Dandarus 80. gadā izveidoja horeogrāfs Ernests Spīčs ar mērķi saglabāt un popularizēt latviešu etnogrāfiskās un folkloras dejas. Bet es jau sākumā minēju jūsu spēlēto mandolīnu, cimboli un citus instrumentus. Tātad jūs jau neesat tikai deju grupa. Kā jūs darbojaties?

Inga: Jā, mēs neesam tikai deju grupa, kaut arī mēs sevi pozicionējam kā folkloras deju kopa “Dandari”. Tātad mēs gan dejojam, gan spēlējam visdažādākos mūzikas instrumentus, lai dejotājiem būtu dzīvā mūzika, kas, manuprāt, ir vissvarīgākais dejai, ka ir mijiedarbība starp muzikantiem un dejotājiem. Un mēs arī dziedam. Tā kā mēs cenšamies no visa pa nedaudz izdarīt.

Ir viegli dejot un dziedāt vienlaikus?

Inga: Nav! Daudzi domā: “O, rotaļas! Tās ir bērnu spēle.” Bet ja tā kārtīgi tiešām lēkā, piemēram, polku, un dziedi, pēc pieciem pantiņiem visi pūš un elš. Nu, mēs mazāk, bet citi vairāk.

Aigar, vai bieži gadās maratonskrējēji – dziedātāji? Es domāju, tādos tautas skrējienos.

Aigars: Vispār pie sevis Rīgā mēs esam ļoti centušies Dziesmu un Deju svētku motīvus iekļaut, jo man pašam vienmēr ir licies, ka tā ir viena no mūsu kultūras sastāvdaļām, ko ļoti vajadzētu parādīt, īpaši ārzemniekiem, kas šeit ierodas. Pirmo reizi 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas Kultūras galvaspilsēta, mēs veidojām kultūras goda sardzi pie Brīvības pieminekļa, kur vairāki simti dejotāju un dziedātāju apdziedāja garām skrienošos. Mēs esam to izvērtuši arvien plašāk un plašāk, un tagad tā, manuprāt, ir neatņemama maratona sastāvdaļa.

Bet kā ir ar skrējējiem? Vai ir tādi, kas dzied skrienot vai skrien tautu tērpos?

Aigars:

Jā, bija viens ļoti interesants gadījums, kad Latvijas armijnieki 10 km distanci vienā ritmā skrēja un visu trasi dziedāja. Tā bija tāda atrakcija, uz kuru visi pavilkās – gan paši skrējēji, gan arī skatītāji. Bet es piekrītu sarunu biedrenei, ka skriet un dziedāt vienlaikus nav vienkāršākā nodarbe.

Jautājums par terminoloģiju: ir tautu dejas, ir skatuviskās dejas... Kādas vēl?

Inga:  Jā, tur ir tik daudz šķēpi lauzti. Man ļoti patika jaunākais termins “latviešu skatuviskās dejas” – LSD. Tomēr tautas dejas, folklora un danči, tradicionālās dejas, manuprāt, ir kaut kas cits –  kaut kas tāds, ko mēs (“Dandari”) vairāk darām. Kur materiāls ir ņemts arhīvos, un tādā veidā tas tiek atjaunots, vai arī no kaut kādām folkloras kopām skatīts iepriekš. Bet tas, kas ir uz tām lielajām skatuvēm, man liekas, tur ir ļoti daudz kā visa cita. Būtu ļoti vērtīgi arī aiziet uz šādu Folkloras dienu (runa par FOLKLORAS DIENA "TĪRA SPĒLE. GODS. GODI. GODĪGUMS" 8.jūlijā Dziesmu un Deju svētku ietvarā, https://www.dziesmusvetki.lv/lv/programma/svetku-nedela/folkloras-diena) paskatīties, lai ir iespēja salīdzināt, kāds izskatās lielais uzvedums un kas ir folklora. Man liekas, ja tā ir tautu deja, tad vajadzētu būt tā, ka cilvēks var no malas iesaistīties un piedalīties. Bet uz tiem lielajiem uzvedumiem no malas būtu ļoti grūti kādam tikt klāt un iesaistīties. Varbūt vienīgais izņēmums, man šķiet, varētu būt tas uzvedums “Līgo danči”, kas bija kā danču popūrijs uztaisīts. To varētu mēģināt nolekt –  “Cūkas griķos”, “Pankūkas” un kaut ko tādu.

Ja mēs mēģinātu aprēķināt ieguldījumu, cik katrs Tavs dalībnieks, valsts un pašvaldība  finansiāli iegulda “Dandaros”?  Apmēram proporcionāli?

Inga: Oi, kas par jautājumu! Cilvēki vienkārši nāk un atdod savu brīvo laiku un savus  vakarus. Man ļoti patika, kā vienai meitenei vīrs teica: “Tev tā kā tāds rokzvaigznes režīms. Tevi mājās vispār neredz, jau no viena pasākuma uz nākamo.” Jā, bet par finansiālām lietām es vispār nemāku spriest. Man tikai laika jautājums vairāk – vai mēs tiekam, vai mēs netiekam.

Bet ja valsts, pašvaldība jums nedotu  nekādu naudu?

Inga: Es domāju, tāpat viss notiktos. Es domāju, mēs tāpat darbotos un kustētos. Nespēju iztēloties kaut kādu savu dzīvi bez “Dandariem”. Tas nav tikai naudas jautājums, tas ir dzīvesveids un draugi.

Protams, tagad es domāju par maratonu (skriešanu un piedalīšanos Rīgas maratonā) līdzībās ar dalību Dziesmu svētkos, darbošanos korī, tautas deju ansamblī vai kādā citā lielākā vai mazākā kolektīvā.

Kas motivē cilvēkus skriet maratonu, arī piedalīties maratona svētkos? Un ko cilvēki jūt, ko viņi iegūst?

Aigars: Kaut kādā ziņā, es domāju, ir baigā līdzība starp Dziesmu svētkiem un maratonu, jo skriet kopā –  kaut vai tas būtu pieci kilometri vai mazākas distances – tas iedod tādu īpašu kopības sajūtu. Tāpēc man pašam vienmēr licies, un es savējiem arī to saku, ka latvieši sapratuši: viņi ir ne tikai dziedātāju tauta, bet arī skrējēju tauta.

Brīdī, kad Akmens tiltā uzskrien augšā milzu jūra ar cilvēkiem, tur ir kaut kāda baigā kopības sajūta. Tu arī to dari brīvajā laikā. Daži to dara veselības dēļ, daži to dara šīs kopības sajūtas dēļ. Tas vienojošais elements, kas ir tādā lielā masu skrējienā –  tur ir kaut kas ļoti interesants, maģisks.

Aigar, kā Tev šķiet, vai ir jēga runāt un domāt par tūristu piesaistīšanu, stāstot viņiem kaut ko par Dziesmu svētkiem, par pasākumiem, kas šajā nedēļā notiek? Šoreiz būs 10 dienas. Tu droši vien zini arī Rīgas infrastruktūru – hoteļus, hosteļus un  pārējo. Vai ir jēga?

Aigars: O, jā. Es domāju, ka pasākumi kā tādi spēj ģenerēt milzu tūrisma plūsmu uz Rīgu un tie ir tie magnēti, kas pievelk – vēl viens tāds papildus stimuls, kāpēc kādam būtu uz  šejieni jābrauc. Vai tie būtu Dziesmu svētki vai hokeja čempionāts vai Rimi Rīgas maratons vai “Positivus” festivāls. Jebkurai sevi cienošai Eiropas galvaspilsētai ir jābūt veselai virknei pasākumu visas tūrisma sezonas garumā, un ne tikai šīs sezonas garumā, kas velk iekšā cilvēkus. Savādāk te ir garlaicība, te nav ko darīt.

Inga, vai Tu esi mēģinājusi maratonu? 

Inga:

Maratonu nē, bet ir tāda Ģikšu danču nakts, kas principā ir kā maratons. Sāc septiņos vakarā un beidz sešos no rīta. Un tu centies dejas neizlaist. Ja tā paskaitītu soļus, es ticu, ka šājā “maratonā” padsmit, varbūt pat divdesmit kilometri savāktos mierīgi.

Vai īsti latvieši var iztikt bez Dziesmu svētkiem,  kur “Dandarus” varēs satikt Dziesmu un Deju svētku nedēļā, kādu atbalstu saņem no valsts un pašvaldības tautas sports, vai Dziesmu un Deju svētkiem būtu jānotiek biežāk, kāda ir “Dandaru” publika un auditorija – par to un ne tikai klausies ceturtajā  “Dziesmusvētku tīklos” sarunā. 













 

     












 

     




 

Klausīties

Dezinformācijas "Maldugunis"

Vairāk

Krievijas agresija pret Ukrainu

Vairāk

Reģioni

Vairāk

Literatūra

Vairāk

Māksla

Vairāk

Sports

Vairāk

Bērniem

Vairāk

Intervijas

Latvieši ir ne tikai dziedātāju, bet arī skrējēju tauta. Saruna ar A. Nordu un I. Holstu

Dziesmusvētku tīklos, 7. jūnijs 2023, 17:00

Dziesmu svētku nedēļa daudziem iekšēji rezonē ar maratoncienīgām sajūtām – jāapmeklē daudz pasākumu, dalībniekiem garas mēģinājumu stundas, apkārt dažādi amatnieku tirdziņi, noslēgumu koncerti arī nav tie īsākie. Izturība nepieciešama ikvienam svētku norisē iesaistītajam. Tajā pat laikā jau 17 gadus norisinās īstais Rīgas maratons, kam dalībnieki gatavojas tieši tāpat kā svētkiem, un kādai daļai latviešu maratonskriešana ir tikpat svēts notikums kā citai – Dziesmu un Deju svētki. Meklējot līdzības maratonā un Dziesmu svētkos, savās pārdomās un novērojumos kopā ar “Dziesmusvētku tīklos” raidījuma vadītāju Jāni Daugavieti dalās uzņēmējs, vīnu kultūras pazinējs un “Rimi Rīgas maratons” direktors Aigars Nords un Latvijas Universitātes folkloras deju kopas “Dandari” vadītāja, kā arī tautas mūzikas entuziaste Inga Holsta.

Inga, vai mandolīna ir Dziesmu svētku instruments?

Inga: Jā, noteikti. Folkloras dienā būs mandolīnas, ne tikai viena vien. Ir pat tādi mandolīnu orķestri. Agrāk Rīgā tika spēlētas ļoti daudz mandolīnas kopā, un šobrīd to dara arī folkloras kopa “Tarkšķi”, kur dalībnieki spēlē patsmit mandolīnas, man šķiet. Dandaros mēs spēlējam trīs līdz četras mandolīnas, tā kā mandolīna ir top instruments. 

Man kaut kā tā vairāk asociējas ar…

Inga: …ar Itāliju, Portugāli, ar dienvidiem?

…vairāk ar country, bet varbūt es jaucu mūzikas instrumentus.

Inga: Tā arī ir mandolīna, bet tā ir bluegrass mandolīna. Nedaudz atšķiras gan izskats, gan arī skanējums ir cits.

Aigar, vai savas dzīves laikā Tu esi ticis ierauts Dziesmu svētku tīklos? 

Aigars: Es domāju, ka gan jau ka mēs visi esam bijuši ierauti. Es pilnīgi noteikti jau no skolas laikiem. Ar orķestri [Aigars joprojām spēlē saksofonu] mēs spēlējam, ar zēnu kori mēs braucām – sākumā uz skolēnu svētkiem, tad arī “īstajiem” – lielajiem (Dziesmu svētkiem). Pēc tam arī kā līdzdziedātājs slavenajos dziedāšanas svētkos, kas notiek pēc noslēguma koncerta.

Tad arī pēdējos gados, pēdējās desmitgadēs Tu esi kaut kur Dziesmu svētkos?

Aigars: Jā. Neatceros, kuri tieši man izpalika kaut kādu iemeslu pēc, liekas, ka iepriekšējie, jo es biju ārpus Latvijas, bet vispār – jā. Tagad jaunā estrāde ir tā, kas vēl vairāk aicina uz Mežaparku aiziet.

Dandarus 80. gadā izveidoja horeogrāfs Ernests Spīčs ar mērķi saglabāt un popularizēt latviešu etnogrāfiskās un folkloras dejas. Bet es jau sākumā minēju jūsu spēlēto mandolīnu, cimboli un citus instrumentus. Tātad jūs jau neesat tikai deju grupa. Kā jūs darbojaties?

Inga: Jā, mēs neesam tikai deju grupa, kaut arī mēs sevi pozicionējam kā folkloras deju kopa “Dandari”. Tātad mēs gan dejojam, gan spēlējam visdažādākos mūzikas instrumentus, lai dejotājiem būtu dzīvā mūzika, kas, manuprāt, ir vissvarīgākais dejai, ka ir mijiedarbība starp muzikantiem un dejotājiem. Un mēs arī dziedam. Tā kā mēs cenšamies no visa pa nedaudz izdarīt.

Ir viegli dejot un dziedāt vienlaikus?

Inga: Nav! Daudzi domā: “O, rotaļas! Tās ir bērnu spēle.” Bet ja tā kārtīgi tiešām lēkā, piemēram, polku, un dziedi, pēc pieciem pantiņiem visi pūš un elš. Nu, mēs mazāk, bet citi vairāk.

Aigar, vai bieži gadās maratonskrējēji – dziedātāji? Es domāju, tādos tautas skrējienos.

Aigars: Vispār pie sevis Rīgā mēs esam ļoti centušies Dziesmu un Deju svētku motīvus iekļaut, jo man pašam vienmēr ir licies, ka tā ir viena no mūsu kultūras sastāvdaļām, ko ļoti vajadzētu parādīt, īpaši ārzemniekiem, kas šeit ierodas. Pirmo reizi 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas Kultūras galvaspilsēta, mēs veidojām kultūras goda sardzi pie Brīvības pieminekļa, kur vairāki simti dejotāju un dziedātāju apdziedāja garām skrienošos. Mēs esam to izvērtuši arvien plašāk un plašāk, un tagad tā, manuprāt, ir neatņemama maratona sastāvdaļa.

Bet kā ir ar skrējējiem? Vai ir tādi, kas dzied skrienot vai skrien tautu tērpos?

Aigars:

Jā, bija viens ļoti interesants gadījums, kad Latvijas armijnieki 10 km distanci vienā ritmā skrēja un visu trasi dziedāja. Tā bija tāda atrakcija, uz kuru visi pavilkās – gan paši skrējēji, gan arī skatītāji. Bet es piekrītu sarunu biedrenei, ka skriet un dziedāt vienlaikus nav vienkāršākā nodarbe.

Jautājums par terminoloģiju: ir tautu dejas, ir skatuviskās dejas... Kādas vēl?

Inga:  Jā, tur ir tik daudz šķēpi lauzti. Man ļoti patika jaunākais termins “latviešu skatuviskās dejas” – LSD. Tomēr tautas dejas, folklora un danči, tradicionālās dejas, manuprāt, ir kaut kas cits –  kaut kas tāds, ko mēs (“Dandari”) vairāk darām. Kur materiāls ir ņemts arhīvos, un tādā veidā tas tiek atjaunots, vai arī no kaut kādām folkloras kopām skatīts iepriekš. Bet tas, kas ir uz tām lielajām skatuvēm, man liekas, tur ir ļoti daudz kā visa cita. Būtu ļoti vērtīgi arī aiziet uz šādu Folkloras dienu (runa par FOLKLORAS DIENA "TĪRA SPĒLE. GODS. GODI. GODĪGUMS" 8.jūlijā Dziesmu un Deju svētku ietvarā, https://www.dziesmusvetki.lv/lv/programma/svetku-nedela/folkloras-diena) paskatīties, lai ir iespēja salīdzināt, kāds izskatās lielais uzvedums un kas ir folklora. Man liekas, ja tā ir tautu deja, tad vajadzētu būt tā, ka cilvēks var no malas iesaistīties un piedalīties. Bet uz tiem lielajiem uzvedumiem no malas būtu ļoti grūti kādam tikt klāt un iesaistīties. Varbūt vienīgais izņēmums, man šķiet, varētu būt tas uzvedums “Līgo danči”, kas bija kā danču popūrijs uztaisīts. To varētu mēģināt nolekt –  “Cūkas griķos”, “Pankūkas” un kaut ko tādu.

Ja mēs mēģinātu aprēķināt ieguldījumu, cik katrs Tavs dalībnieks, valsts un pašvaldība  finansiāli iegulda “Dandaros”?  Apmēram proporcionāli?

Inga: Oi, kas par jautājumu! Cilvēki vienkārši nāk un atdod savu brīvo laiku un savus  vakarus. Man ļoti patika, kā vienai meitenei vīrs teica: “Tev tā kā tāds rokzvaigznes režīms. Tevi mājās vispār neredz, jau no viena pasākuma uz nākamo.” Jā, bet par finansiālām lietām es vispār nemāku spriest. Man tikai laika jautājums vairāk – vai mēs tiekam, vai mēs netiekam.

Bet ja valsts, pašvaldība jums nedotu  nekādu naudu?

Inga: Es domāju, tāpat viss notiktos. Es domāju, mēs tāpat darbotos un kustētos. Nespēju iztēloties kaut kādu savu dzīvi bez “Dandariem”. Tas nav tikai naudas jautājums, tas ir dzīvesveids un draugi.

Protams, tagad es domāju par maratonu (skriešanu un piedalīšanos Rīgas maratonā) līdzībās ar dalību Dziesmu svētkos, darbošanos korī, tautas deju ansamblī vai kādā citā lielākā vai mazākā kolektīvā.

Kas motivē cilvēkus skriet maratonu, arī piedalīties maratona svētkos? Un ko cilvēki jūt, ko viņi iegūst?

Aigars: Kaut kādā ziņā, es domāju, ir baigā līdzība starp Dziesmu svētkiem un maratonu, jo skriet kopā –  kaut vai tas būtu pieci kilometri vai mazākas distances – tas iedod tādu īpašu kopības sajūtu. Tāpēc man pašam vienmēr licies, un es savējiem arī to saku, ka latvieši sapratuši: viņi ir ne tikai dziedātāju tauta, bet arī skrējēju tauta.

Brīdī, kad Akmens tiltā uzskrien augšā milzu jūra ar cilvēkiem, tur ir kaut kāda baigā kopības sajūta. Tu arī to dari brīvajā laikā. Daži to dara veselības dēļ, daži to dara šīs kopības sajūtas dēļ. Tas vienojošais elements, kas ir tādā lielā masu skrējienā –  tur ir kaut kas ļoti interesants, maģisks.

Aigar, kā Tev šķiet, vai ir jēga runāt un domāt par tūristu piesaistīšanu, stāstot viņiem kaut ko par Dziesmu svētkiem, par pasākumiem, kas šajā nedēļā notiek? Šoreiz būs 10 dienas. Tu droši vien zini arī Rīgas infrastruktūru – hoteļus, hosteļus un  pārējo. Vai ir jēga?

Aigars: O, jā. Es domāju, ka pasākumi kā tādi spēj ģenerēt milzu tūrisma plūsmu uz Rīgu un tie ir tie magnēti, kas pievelk – vēl viens tāds papildus stimuls, kāpēc kādam būtu uz  šejieni jābrauc. Vai tie būtu Dziesmu svētki vai hokeja čempionāts vai Rimi Rīgas maratons vai “Positivus” festivāls. Jebkurai sevi cienošai Eiropas galvaspilsētai ir jābūt veselai virknei pasākumu visas tūrisma sezonas garumā, un ne tikai šīs sezonas garumā, kas velk iekšā cilvēkus. Savādāk te ir garlaicība, te nav ko darīt.

Inga, vai Tu esi mēģinājusi maratonu? 

Inga:

Maratonu nē, bet ir tāda Ģikšu danču nakts, kas principā ir kā maratons. Sāc septiņos vakarā un beidz sešos no rīta. Un tu centies dejas neizlaist. Ja tā paskaitītu soļus, es ticu, ka šājā “maratonā” padsmit, varbūt pat divdesmit kilometri savāktos mierīgi.

Vai īsti latvieši var iztikt bez Dziesmu svētkiem,  kur “Dandarus” varēs satikt Dziesmu un Deju svētku nedēļā, kādu atbalstu saņem no valsts un pašvaldības tautas sports, vai Dziesmu un Deju svētkiem būtu jānotiek biežāk, kāda ir “Dandaru” publika un auditorija – par to un ne tikai klausies ceturtajā  “Dziesmusvētku tīklos” sarunā. 













 

     












 

     




 

Klausīties

#RadioFanāti

Vairāk