Cik grūti un sāpīgi šo klausīties. Gandrīz visas šīs grāmatas, kas te tiek apspriestas kā jaunums, tā saucamajiem literatūras zinātājiem bija jāizlasa jau sen, nevis jāpasniedz kā nez kādas atklāsmes. Ja ne šīs grāmatas, tad autora/-es citas.

Tā ir izšķērdība, ka apmaksātā (!) raidījumā apspriež pamatā tikai vākus, kurš kuram draugs, skatīšanos sienā, saulrietus, dzerstiņus un vēl citus ar literatūru attāli sasaistāmus tematus.

Nav brīnums, ka jūs jūtaties "ērti", nezināšana tiešām tāda ir. Tad atliek citam citu dēvēt par fantastiskiem, lasīt pašiem sevi, periodiski izdvest "aww" un nekaunoties atzīt, ka nepatīk dzeja.

Cien., Pēteri!

Atļaušos norādīt, ka pārraidē apspriestā literatūra nevienā mirklī netiek pasniegta kā "jaunums". Mūsuprāt, literatūrai var pieiet arī draudzīgā, jautrā un familiārā veidā, un tieši šāda sarunāšanās par Klasiku, par grāmatu vākiem (kas ir BŪTISKA daļa no literārās pasaules) un par mentāliem stāvokļiem lasot un domājot par literatūru, ir tā, kas VEICINA interesi lasīšanā. Literatūra nav tikai autori un grāmatas, uz kuriem nolūkoties ar snobisku distanci vai pazemīgu vēsumu. Kā literāti paši, literāti no jaunas paaudzes, mēs esam pret nevajadzīgu formālismu.

Bet jūsu komentāra sākums jau lieliski parāda emocionālu reakciju, kas liek runāt melus un nomelnot, neieklausoties mūsu teiktajā, un vēl nolamājot par "nezinošiem" un nepieļaujot to, ka cilvēks var AK atzīt, ka viņam liela tiesa dzejas nepatīk.