Gadumijas raidījumā “Disociatīvā fūga” saruna ar kinooperatoru, viņa paša vārdiem "rokas kameras huligānu" un operatora mākslas pasniedzēju Aleksandru Grebņevu. Saruna veltīta jautājumam, kas ir īsts dokumentārais kino un kurā brīdī tas sāk melot — ne tikai caur montāžu vai stāsta konstrukciju, bet arī caur autora izvēlēm un skatiena pozīciju.

Dokumentārista, gan operatora, gan režisora profesija pieprasa īpašu spēku. Runājām, kā laika gaitā veidojas izpratne par atbildību, kāpēc patiesība dokumentārajā kino nav statiska un kā skatīšanās pati par sevi kļūst par radošu un morālu aktu.

Sarunā iezīmējas arī Grebņeva iedvesmojošā pedagoģiskā darbība, kur teorija nav atdalāma no prakses. Mācīšanās un profesionālie atklājumi notiek caur kļūdām un neveiksmēm, kurām jāpierod tikt cauri ar neatlaidību, jaudu un ticību, ka izdosies.