Šovasar Latvijā notiks 20. Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, pulcējot vairāk nekā 5000 dalībnieku no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.

1956. gadā Tartu notikušie pirmie studentu dziesmu svētki tika raksturoti kā “iespaidīga tautu draudzības demonstrācija, priecīga tikšanās starp studentiem un jaunības svētki, kuru nozīme pārsniedza šauri mākslinieciska pasākuma robežas, kļūstot arī par pieredzes apmaiņas un mākslinieciskās pašdarbības attīstības virzītāju augstskolās.” (no 1957. gadā Tartu universitātes izdotās grāmatas “Pirmie studentu dziesmu svētki”).

70 gadus vēlāk “Gaudeamus” notiek tieši Rīgā, turpinot Baltijas studentu dziesmu un deju svētku tradīciju.

Raidījumā “Dziesmusvētku tīklos” par gaidāmajiem svētkiem, to programmu un studentu lomu sarunājas “Gaudeamus” svētku radošās komandas pārstāvji - režisors Juris Jonelis, horeogrāfe Dagmāra Bārbale un diriģents Edgars Vītols. Sarunu vada Ieva Jurga un Linards Kalniņš.

Raidījuma tradīcijas ievērojot, viesi dalās savā personiskajā pieredzē - ar to, kā katrs nonācis Dziesmusvētku kustībā un “Gaudeamus” kontekstā. Dagmāra Bārbale atzīst, ka viņas pirmais “āķītis” bijusi mamma, kuras dēļ viņa jau bērnībā nonākusi uz skatuves, vēlāk Dziesmusvētkos darbojoties gan kā dejotāja, gan kā vadītāja. Edgars Vītols savukārt atceras, ka par studentu dziesmu svētkiem uzzinājis pavisam negaidīti - saņemot telefona zvanu ar jautājumu par došanos uz svētkiem un universitātes karoga vešanu. Juris Jonelis stāsta, ka ar “Gaudeamus” pirmoreiz sastapies, asistējot režisoram Jānim Siliņam Latvijas programmā, un šī pieredze kļuvusi par sākumpunktu viņa turpmākajam darbam Dziesmusvētku režijā.

Runājot par studentu iesaisti un to, ko katra nākamā paaudze pienes Dziesmusvētku tradīcijai, Juris Jonelis sarunā uzsver un novēl: “Ej tajā kā pozitīvi apmātais, kā mūsu zinātnieki, un pienes to tradīcijai klāt, satiecies, un tad tās spēks ļauj tai turpināties un iedvesmot citus.”

Par to, kā top “Gaudeamus” programma un kā tajā satiekas trīs Baltijas valstis, kāpēc studentu kolektīvos repertuārs bieži vien jāmāca no jauna, kādi ir lielākie izaicinājumi, organizējot noslēguma koncertu pie Brīvības pieminekļa, vai studenti paši varētu organizēt šāda mēroga svētkus, un kāpēc šādi studentu dziesmu svētki joprojām ir nozīmīgi Baltijas kontekstā klausies pilno “Dziesmusvētku tīklos” sarunu.

Ieva Jurga: Ko mēs varam sagaidīt šajos “Gaudeamus” svētkos (kāda būs programma)?

 

Juris Jonelis: 19. jūnijā notiek atklāšanas diena “Gaudeamus” nu jau divdesmitajiem svētkiem. Dienas vidus daļā, pirms atklāšanas LU aulā, Doma laukumā ir paredzēta tāda kā tautas mūzikas un deju programma - zāļu tirgus skatuve, kurā studenti varēs dažādos formātos izpausties. Tur vēl joprojām notiek pieteikšanās un atlase, kuri tur varētu būt. Un tas notiks pulksten divos. Piecos vakarā ir atklāšanas pasākums, un astoņos 19. jūnijā ir tautas deju ansambļu koncerts Dailes teātrī. Tā ir pirmā diena. Otrā diena, sestdiena - 20. jūnijs, Vērmanes dārzs. Vērmanes dārzā vienpadsmitos būs pūtēju orķestru, jau minēto deviņu pūtēju orķestru, koncerts. Katrai valstij un orķestrim - savas valsts programma, kurā viņi varēs uzstāties, un tas notiks diezgan ilgi, manuprāt, lai varētu visi labi izpausties. Un vakarā, sestdien, astoņos ir garīgās mūzikas koncerts Doma baznīcā. Bet, protams, visas dienas garumā mēs gatavosimies arī noslēguma koncertam, kas ir 21. jūnijā pie Brīvības pieminekļa. Un tad, ievadot noslēguma koncertu 21. jūnijā, būs svētku gājiens. Gājiens no Doma laukuma - no Latvijas vai Rīgas sirds - mēs dosimies līdz svētku galvenajai tēmai “Līdz bezgalībai” tajā, kas tad ir iekodēts mūsu Brīvības piemineklī un kas ir saistīts tieši ar visām mūsu kaimiņvalstīm.

Linards Kalniņš: Dagmāra, ko mēs varam sagaidīt no dejotāju programmas?

Dagmāra Bārbale: Mums deju ansambļi startē divos notikumos. Pirmais no tiem ir 19. jūnijā pulksten astoņos vakarā Dailes teātrī - tautas deju ansambļu koncerts, kur katru valsti pārstāv trīs līdz četri tādi zināmākie un spēcīgākie deju ansambļi. Katrai valstij šeit ir sagatavota sava nacionālā programma, kurā aptuveni 25 līdz 30 minūšu garumā katra valsts prezentē to, kā viņi sevi uz šo brīdi redz. Nu, tad attiecīgi šajās nacionālajās programmās būs gan tādi akadēmiski priekšnesumi, gan varbūt kaut kas tuvāk etnogrāfijai. Būs arī šis tas mūsdienīgs un nebēdnīgs, un tajā skaitā arī studentniecisks. Un tāpēc man šķiet, ka šis Dailes teātra koncerts būs tāds ļoti, ļoti skaists spogulis tam, kādi mēs Baltijas valstīs šobrīd esam un kādus mēs sevi gribētu redzēt arī, tā teikt, nākotnē. Dailes teātra koncerts mums iet ar nosaukumu “Uz viena ceļa”, kas, mūsuprāt, skaisti savijas kopā ar šo kopējo koncepciju un ar noslēguma koncerta nosaukumu “Līdz bezgalībai”. Tātad mēs esam uz viena ceļa - līdz bezgalībai.

Linards Kalniņš: Jautājums Edgaram - vai visi kori dzied visu un kā? Kā tā programma tiek izveidota, cik tā jau ir varbūt zināma pašiem studentiem? Vai ir kāda zelta programma, ko vismaz Latvijas studentu koris zina no igauņu un lietuviešu dziesmām? Kā tev šķiet?

Edgars Vītols: Īstenībā ir tā, ka tad, kad gatavojas Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkiem, ir vairākas programmas. Juris jau šeit pieminēja. Atklāšanas koncerts - tas būs Latvijas ziņā, kur mums kori ieskandinās universitātes Lielo aulu kopā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri. Savukārt, pretstatam studentu svētkiem, bet vienmēr tāds ārkārtīgi sirsnīgs notikums ir garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā, kurā faktiski valstu labākie deleģētie kolektīvi pievērsīsies garīga satura programmai. Un tad, protams, visvairāk jau mēs runājam par noslēguma koncertu. Kā programma veidojas? Vispirms jau tās ir 30 minūtes - katrai valstij ir sava nacionālā programma. Tur esam likuši galvas kopā. Vairāk gan dejotāji, kori, domājot par pūtēju orķestriem, par to, ko mēs varam no Latvijas programmas paši sev dziedāt, dejot un spēlēt, lai visiem būtu pēc iespējas liela iesaiste. Savukārt tas, kā veidojas kopprogramma, īstenībā sastāv jau no tādām diezgan definētām sadaļām. Pirmā no tām noteikti ir visu valstu himnas, kas ir neizpaliekama sastāvdaļa, un tai pašā laikā arī studentu himna “Gaudeamus igitur”. Tad tās kopējās dziesmas gan ir tādas, ko katra valsts iesaka no jauna. Jāatzīst, ka, tā kā studējošie - vismaz man korī “Aura” - katru gadu atnāk jauni dalībnieki, godīgi sakot, jāmāca viss tik un tā ir no jauna. Līdz ar to tādas pārmantotās vērtības studentu svētkos ir diezgan pamaz. Šis tas atgriežas. Šo to mēs atkal noņemam nost. Kaut ko mēs jaunu izdarām. Bet man liekas, ka studentu svētkiem tas piestāv, ka ir vienmēr kaut kas jauns un arī nedaudz svaigs. Tādā ziņā šoreiz mēs esam no savas puses ieteikuši savu skaņdarbu. Savukārt lietuvieši un igauņi vienmēr iesaka, ko viņi grib. Latvijas ieteiktās dziesmas šoreiz ir ļoti skaisti simboliskas, jo atbilstoši koncerta norises vietai tā būs Jāņa Lūsēna “Trīs zvaigznes”. Kas gan piederīgāk? Īpaši ar Jura Joneļa koncepciju “Līdz bezgalībai”, ka “Es tevi ļoti gaidīšu, bet ne pie pulksteņa, pie laika”. Un laiks, protams, ir mūžīgs. Tad sveiksim Maestro viņa 90 gadu jubilejas programmā ar dziesmu “Manai Dzimtenei”. Tā jau īstenībā varbūt liekas, ka Latvijā ir diezgan daudz nodziedāta, bet, cik es esmu sapratis tagad no lietuviešu kolēģiem, pat Lietuvas studenti bija vēlējušies šo dziesmu savos kolektīvos apgūt. Līdz ar to tas ir likumsakarīgi, ka šoreiz tā var izskanēt. Tāds idejas kopdarbs, kas vienā brīdī radās, ir brīnišķīga cilvēka un komponista Mārtiņa Miļevska radīts jaundarbs ar Rasas Bugavičutes-Pēces vārdiem. Un tapušais nosaukums, man liekas, vēl pat nebija īsti nodefinēts, jo ne Mārtiņš, ne Rasa vēl nebija uzlikuši tam nosaukumu. Vienkārši vajadzēja sūtīt igauņiem, ka būs tāds gabals, un es uzrakstīju - “Baltijas jūras viļņu ieskauti”. Un tāds arī tas nosaukums visur ir palicis - tā arī tagad ir uz notīm. Bet tas atkal ir tāds sava veida jaundarbs, ko Latvijas puse vienmēr veiksmīgi īsteno - vispirms jau dziedāt visās trīs valodās, jo šajā skaņdarbā ir gan latviešu, gan igauņu, gan lietuviešu valoda. Tad klāt dalībai ir iesaistīti dejotāji, kur horeogrāfiju, protams, veido Dagmāra Bārbale. Arī pūtēju orķestra dalība. Tāds liels fināla skaņdarbs arī izskanēs koncerta noslēgumā.

Ieva Jurga: Jautājums Jurim kā režisoram. Kas tev liekas šajā procesā, pašlaik, kad viss top, kā vislielākais izaicinājums un reizē lielākais gandarījums?

Juris Jonelis: Vislielākais izaicinājums, uzzinot dalībnieku skaitu noslēguma koncertā, ir sakārtot telpu pie Brīvības pieminekļa, respektējot Brīvības pieminekļa statusu valsts kontekstā, ierobežojumus, nosacījumus, normatīvus. Kā sakārtot, izvietot, kā veidot norisi, kur likt koristus, kur, kurā brīdī pūtēju orķestrim jābūt klāt ar kori vai bez kora, un kurā vietā varētu notikt arī dejas, kuras jau bija paredzētas. Tā kā tas ir izaicinājums.

Edgars Vītols: Un tad pēkšņi izrādās, ka vajag arī kaut kur diriģentam vietu. Viss jāpārbīda, jo tur vajag ielikt kaut kādu tribīni.

Ieva Jurga: Tas nozīmē, ka mums noteikti vajadzētu sarunu arī pēc svētkiem, jo tad būs noteikti atziņas, kā viss iecerētais ir sanācis un ko varētu ņemt kā mācību nākamajiem svētkiem.

Juris Jonelis: Visnotaļ, visnotaļ. Es arī esmu citos notikumos, kas ir bijuši cieši saistīti ar Brīvības pieminekli, papētījis arhīvus un sēdējis televīzijā un pētījis, kas tur ir noticis. Un tad man ir jāteic - televīzijā esošajos arhīvos nav tāda apjoma notikuma, kur tieši tik daudz sanāktu. Un vēl jo vairāk, if tas ir starptautiska mēroga notikums. Tāpēc tas mums visiem īstenībā ir īpašs izaicinājums un pie reizes arī gandarījums, jo tā vēsts, kad mēs atnākam pie Brīvības pieminekļa, man liekas, visiem ir saistoša ne tikai mākslinieciski, bet arī no organizatoriskās, tehniskās puses, no drošības puses. Pilnīgi visi departamenti operatīvi iesaistās, lai tas tiešām tur varētu notikt. Jo labākas vietas Rīgā, šobrīd meklējot, kas atbilst tēmai, koncepcijai un arī aktualitātei pasaules kontekstā, nav! Tā kā visi ir noķēruši to pozitīvo ceļu, lai to realizētu.

Linards Kalniņš: Kā jums šķiet - vai tik liela mēroga svētkus, kā tas šobrīd notiek, būtu paši studenti spējīgi noorganizēt? Un kā jūs redzat profesionāļu iesaisti šajos svētkos?

Edgars Vītols: Mums šeit droši vien varbūt arī domas dalītos, bet es uzreiz uz sitiena - man šķiet, ka noteikti. Tāpēc, ka, ja mēs pajautājam mūsdienu jauniešiem, kāda ir viņu kapacitāte uz idejām, spēku un enerģiju, man liekas, viņi to noteikti var izdarīt. Jā, viņiem noteikti vajadzētu ņemt vērā pieredzējušu cilvēku domas, padomus un ieteikumus. Tādēļ, ka jaunības maksimālisms vienmēr var būt arī tiešām līdz zvaigznēm un atpakaļ. Bet jā, viņi to noteikti varētu darīt. Es domāju, ka viņu iesaiste ir vajadzīga ne tik daudz varbūt koncertu organizēšanā, bet tieši viņu aktivitāšu organizēšanā. Man liekas, ja studentiem pajautātu viedokli par to, kādu viņi grib savu balli vai varbūt, piedodiet, gājienu - viņiem būtu tik daudz radošu ideju. Mēs te kaut kad domājām: kāpēc, piemēram, gājiens ir gājiens ar iešanu? Tik akadēmiski. Kādreiz mēs arī sākam domāt - varbūt vajag braukt ar riteņiem, varbūt vajag braukt pa kanālu ar laivām? Jebko! Man liekas, ka studenti tādā ziņā... Igauņi toreiz mums piedāvāja cita veida gājienu. Atceros, Tartu tas bija lāpu gājiens vienā vakarā. Labā lieta ir tā, ka Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki ir tie, kuri ir fleksibli, jo var gan paskatīties uz tradīciju, bet nav tādu stingri iekaltu lietu, kurām noteikti obligāti ir jābūt un kam jābūt tieši tā un ne citādāk. Tādas manas domas.

Dagmāra Bārbale: Man šķiet, ka svētkus organizēt var arī paši studenti. Un ļoti iespējams, ka ir dažādas norises svētku ietvaros, kuras mēs varbūt nemaz nezinām, kā studenti ir noorganizējuši iepriekš. Bet man šķiet, ka tādā mūsdienu vidē un mūsdienu pasaulē šāda veida notikumu Brīvības pieminekļa laukumā, kā tas ir pēc šī brīža koncepcijas un režijas un pēc visiem drošības aspektiem un visām šīm lietām, es domāju, ka tādu liela mēroga koncertu pašiem bez iepriekšējas pieredzes varētu būt diezgan komplicēti veidot. Tomēr te ir tik daudz tās nianses, ar kurām arī mēs saskaramies ik uz soļa, ka tur ļoti noder kaut kāda iepriekšēja pieredze un profesionāļu plecs blakus. Bet svētku saturu? Es domāju, ka mums studenti tiešām arī, kā jau Vītola kungs teica, ir radoši, enerģiski un tādi dzīvesgudri un dzīves pieredzējuši.

Juris Jonelis: Es arī varu vēl pielikt klāt kaut ko. Kas attiecas uz mākslinieciskajiem jautājumiem, es domāju, ka tieši tas bija viens no pirmajiem mērķiem mūsu koncepcijā - domājot, kā iesaistīt starpdisciplināri, starpjomu studentus. Kā viņi redz, kā viņi var vēstīt par tradīciju šodienas valodā, kas viņus interesē, un atklāt kaut ko vēl jaunu, kas nav bijis. Tieši mākslinieciskajā ziņā, es domāju, ka noteikti. Jautājums - kā kurā telpā vai teritorijā? Un kas ļautu viņiem to visu apkopot kaut kādā konkrētā vienā gabalā un tamlīdzīgi? Tur noteikti vajadzētu, tāpat kā studiju procesā, mentoringu praktiski. Varbūt pa grupām to visu varētu veidot, bet tam ir nepieciešams cita veida laiks, termiņš, kurā periodā tas ir jāizdara. Bet, ja, piemēram, runājot pie Brīvības pieminekļa vai par kādu liela mēroga notikumu, kur ir jāuzbūvē drošas tribīnes un, pasarg’ Dievs, lai tas tiešām ir tā, ka visi paliek arī līdz svētku beigām, stāvot uz šīm tribīnēm, laimīgi un priecīgi, nepietiks tikai ar to, ka mēs mākam uztaisīt svētkus un man ir idejas, kā es radoši varētu viskautko darīt. Tad pienāks klāt arī ēšanas nepieciešamība un tādas lietas. Un tur nu bez profesionāļiem vispār nedrīkst neviens pasākums notikt. Pārāk augsts, liels risks, kas tiešām jau ir veselības un dzīvības jautājums. Ja mēs runājam par mākslinieciskām lietām, tas ir tieši tas, kas, manā pieredzē, kad ir bijusi saistība ar “Gaudeamus” - un es iesaistījos arī iepriekšējos svētkos -, tiešām vienmēr ir bijis fokuss: kā šo tradīciju caur studentu acīm mēs varam atspoguļot? Kas ir tas jaunais, cauri laikam ejošais, īpašais?

Linards Kalniņš: Cik jūsu pieredze tieši “Gaudeamus” jums var palīdzēt? Vai drīzāk tā ir jūsu pieredze citos svētkos - skolēnu, pieaugušo svētkos? Vai “Gaudeamus” tomēr ir patstāvīgs, ka tam ir kaut kādas savas tradīcijas, savas organizatoriskās tradīcijas? Vai jums ir šī pieredze?

Juris Jonelis: Es jau teicu, ka tad, kad es, manuprāt, nupat biju beidzis vai pat vēl mācījos, vēl biju students, mani uzaicināja kā režisora asistentu. Es patiesībā tur arī saistībā ar Dziesmusvētku kustību kā tādu lielumu sāku iepazīt šo nozari, šo jomu. Un kur citur es to būtu apguvis, ja ne “Gaudeamus”? Ja tu drīksti arī, nu, kā lai saka, tu drīksti mīlēt kļūdas, jo tad tu esi dzīvs un tu vari pārbaudīt. Tev ir iespēja kaut ko izdarīt vairāk, un tev arī piedos vienā brīdī, ja tu esi labu mērķu vārdā arī kļūdījies. Citādi jau mēs nevaram tapt. Bet tajā pašā laikā, jā, man vajadzēja kādu skolotāju, kādu zinātāju, kādu ar lielāku pieredzi. Jautājums, vai viņš ir profesionālis vai tikai pieredzes cilvēks? Vai viņš ir ilggadīgi to darījis? Man tāds bija nepieciešams, lai saprastu, kā kontrolēt lielu masu cilvēkus.

Edgars Vītols: Un šeit, piebilstot, droši vien ir arī jāskatās atšķirības starp valstīm. Tādēļ, ka Latvijā un Lietuvā tās ir citādāk organizētas struktūras. Piemēram, ļoti daudz lielu iniciatīvu Igaunijā uzņemas tieši studentu korporācijas. Un studentu korporācijām ir tā jauniesaukto daļa, kas organizē un dara lietas, un ir šie pieredzes bagātie, kas viņiem var dot šos padomus. Latvijā tomēr mēs esam izvēlējušies modeli, ka mums ir mākslinieciskie vadītāji un drusku to procesu pārrauga. Protams, ka neesam tikai mēs, jo, piemēram, koru koncertā, respektīvi, noslēguma koncertā, būs arī virsdiriģenti, arī tādi, kuriem ir pieredze lielajos svētkos un kā apriņķu virsdiriģentiem - vai tas būtu Valdis Tomsons, Kaspars Ādamsons, Nora Žeigure, es arī tur diriģēšu, Uldis Kokars, Māra Marnauza, Ilze Valce, kas jau ir pieredzējuši diriģenti. Savukārt tas, kas ir Lietuvas atšķirība, ir tajā, ka viņiem ir ikgadējs studentu festivāls, kur kori sabrauc kopā, un tieši augstskolu kolektīvi, kori, vienmēr uzstājas katrā no pilsētām - Kauņā, Viļņā, Klaipēdā un Šauļos. Viņi vienmēr organizē savu notikumu, līdz ar to viņiem tā studentu aprite notiek katru gadu. Līdz ar to, kad cikliski - kaut kādos četros, piecos, septiņos gados - kādreiz notiek studentu svētki, tad viņiem arī ir iespēja tiem studentiem iesaistīties. Mūsu Latvijas pieredzē esam izvēlējušies modeli, ka tas ir nedaudz tā kā centralizētāk.

Ieva Jurga: Ja jūs skatāties tādā desmit gadu griezumā, kā ir mainījies students un kā viņš uzlūko savas spējas?

Edgars Vītols: Es ļoti ceru, ka studentiem arī šajā laikā ir palikusi dumpinieciskā pieeja, jo viena no studentu svētku iezīmēm ir tā, ka vēl diezgan dziļos padomju laikos studenti esot pirmo reizi uzvilkuši savus nacionālos valstu karogus, tajā skaitā arī Latvijas karogu, un tas varēja ļoti dārgi maksāt. Bet studenti ir studenti! Nu, aizgāja, tur parunāja, kaut ko dabūja, kaut kādu rājienu. Bet es arī ceru, ka studenti šobrīd varētu būt tikpat dumpinieciski. Par to, vai pēdējā desmitgadē ir tādas izmaiņas? Nu, izmaiņas jau ir visā sabiedrībā pēdējā desmitgadē. Un padomājam, ko mums pēdējie desmit gadi kopš 2016. gada ir nesuši. Tā ir Latvijā, piemēram, valsts simtgade. Tie ir bijuši Dziesmusvētku 150 gadi, tai skaitā pandēmija, visa karadarbība, daļējas krīzes. Protams, ka cilvēks pats par sevi jau ir mainījies. Protams, ka es uzreiz varu pateikt - jaunam cilvēkam atmiņa ir vājāka nekā pirms 10 gadiem. Es uzreiz skaidri varu pateikt, tāpēc, ka pirms 10 gadiem visi dziedāja no galvas un stāvēja, un nebija nekādas problēmas. Tagad jau pat tautasdziesmas vairs nevar. Nu, es tādas lietas varu pateikt. Protams, es varu pateikt to, ka viņi ātrāk nogurst, ir lielāki čīkstētāji. Nu, viskautko jau var atrast, bet vai tā būtu tāda gala indikācija? Tur arī, man liekas, ir kaut kādas citas kvalitātes. Man liekas, ka ir kaut kādas ļoti, ļoti labas lietas, kas tajos jauniešos vēl ir.

Ieva Jurga: Dagmāra?

Dagmāra Bārbale: Nu jā, man arī laikam grūti tādā pēdējās desmitgades periodā pateikt, kādas varētu būt izmaiņas studentos, jo es jau pati vēl gana jauna. Nē, nu kā? Tāpēc, ka es pirms desmit gadiem sāku strādāt ar jauniešiem tehniskajā universitātē, un tajā laikā, kad es ar viņiem sāku strādāt, es biju viņu vecumā. Un liela daļa bija vecāki par mani. Līdz ar to man šobrīd ir grūti pateikt, kā viņi varbūt ir kopumā mainījušies. Bet man ir sajūta, ka es savā ikdienas darbā strādāju ar tādu vienu ārkārtīgi foršu Latvijas sabiedrības daļu. Man liekas, ka tie, kas šajā kustībā ir iesaistīti, kas interesējas par kultūru, par dziesmu, par deju, par visu, kas mūs piesaista šai zemei un šai vietai un šim laikam - tajos cilvēkos ir tāda liela vērtība. Un tajos brīžos, kad reizēm no tā sava burbuļa izkāp ārā un paskaties, kas notiek ne tikai pasaulē, bet arī ārpus tās deju zāles un ārpus tiem cilvēkiem, ar kuriem tu ikdienā strādā, tad tev liekas - jā. Nē, tiešām ar tiem jauniešiem viss slikti, nekas viņus neinteresē, neko viņi negrib, pasākumus viņi neapmeklē un ko tik vēl ne. Bet man liekas, ka pagājušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki brīnišķīgi parādīja to, ka ar mūsu jauniešiem viss ir kārtībā, ar mūsu bērniem, skolēniem, viss ir kārtībā. Viņus joprojām interesē tās pašas lietas, kas ir interesējušas mūsu tautu paaudžu paaudzēs. Un nav nekādi čīkstētāji tie jaunieši, viņi ir riktīgi darba rūķi.

Edgars Vītols: Pēc labi padarīta darbiņa drīkst arī teikt: “Es drusciņ tagad pačučēšu.” Arī studenti mēdz piekust. Kādreiz nemaz neradzat, kādi viņi pēc jūsu deju mēģinājumiem? Varbūt, zin’ kā, iziet no deju zāles, vai ne, tādi lepni, staltām stājām... Varbūt aiz durvīm tur nelaimes čupiņas sabrukušas?

Juris Jonelis: Es nezinu. Man liekas, ka mēs paši esam lieli čīkstētāji, ja mēs ļaujam čīkstēties. Es katru reizi, kad strādāju ar kādu studentu, sev atgādinu, ka tā ir viņa pirmā satikšanās vai otrā, vai pirmreize kaut kādā periodā ar profesijas prasmēm. Un tad es vienmēr sev atgādinu, kāds es biju tajā brīdī un kā es skatījos uz pasauli caur šo profesijas prizmu. Un tajā brīdī man nav vairs vērtējuma par viņu. Man ir skaidrs, kāds es biju, un varbūt kaut kādos aspektos es biju vēl nezinošāks, naivāks vai pārsteiguma pilnāks - kas notiek? Un es tiešām, labi, es necitēšu, bet sapratāt domu - varbūt mūsu ekspektācijas ir lielākas, ka mēs gribam lielāku progresu, jo mēs tajā periodā dzīvojam, ka mums vajag ātrāku rezultātu. Bet visnotaļ ir arī tā, ka mēs nepārtraukti domājam par iekšējām atlaidēm gan sev, gan tam studentam. Nu, nevar ielikt arī pozitīvu vērtējumu vai, teiksim, septiņnieku par to, ka tu pasākumā man nāc un nes krēslus. “Es jau ierados, man jau pienākas pozitīvs vērtējums!” Nu tad arī prasību kontekstā, visticamāk, ir jāmaina un konsekventi jābūt visiem vienādi. Man liekas, ka tā problēma sākas tad, kad ir nekonsekvence, un tad tu ieraugi - viens tur grib gulēt, negrib gulēt. Bet es aizeju pie dejotājiem vai pie koristiem un nekad neesmu saticis to, ka viņi kaut ko negrib darīt. Es neesmu to pamanījis. Vienmēr viņi visi ir tieši griboši. Viņi iesaistās - visi kolektīva dejotāji pēc darba, viņi nodarbojas citā jomā ikdienā, bet viņi nāk. Viņi dejo. Viņi ne tikai rada scenogrāfiju un zāģē katrs kaut ko. Un tā enerģija vienkārši top ar jaudu. Un tad tas kulminējas tajā notikumā. Vienalga, tā ir skate vai tas ir liels koncerts. Bet tas posms, kad viņi gatavojas, sāk tā kā šampanietis kratīties. Un kaut kad viņam ir jāšauj. Un tad, kad viņš šauj, tad tas cilvēks to pozitīvo enerģijas lādiņu noķer. Un, domājot par šādām lietām, arī par koncepciju - tāpēc es tur biju pieminējis koncepcijā Einšteina teoriju. Kā tad citā zinātnē, pētot vienalga fiziku, kosmosu un tamlīdzīgi, var izveidot formulu arī tradīcijas aspektā? Kas tad ir tā jauda un spēks? Kā tas rodas, kā to pielipināt? Tāpēc, piemēram, tie jaunieši, kas sākotnēji šķiet neieinteresēti, īstenībā tad, kad viņi satiekas ar to summu, ar to jaudu, viņi nevar palikt vienlaicīgi ilgtermiņā - viņi vienkārši tiek aplipināti, iekodēti, aizrauti.

Linards Kalniņš: Ko mēs reāli pazaudētu, ja mēs, teiksim, no “Gaudeamus” tradīcijas atteiktos? Kas ir tas svarīgais, ko mēs pazaudētu, ja mums būtu tikai skolēnu un pieaugušo svētki un ja mēs izlaistu šo studentu sadaļu?

Edgars Vītols: Es vienkārši uzreiz uz sitiena - iedomājieties, jau tāpat mums, Baltijas valstīm, ir ļoti maz lietu, kas mums ir kopīgas, jo igauņi no mums ir attālinājušies diezgan, tāpēc ka viņi skatās Somijas virzienā. Lietuva skatās Polijas virzienā un Eiropas. Mums Latvijai tas īstenībā ir diezgan eksistenciāli nepieciešams. Tā ir viena lieta. Bet visi iepriekšējie svētki, kas ir arī aizsargāti ar UNESCO - tā ir interesanta lieta. Visi citi notikumi ir nacionāli notikumi. Šis ir starptautisks notikums. Un man liekas, ka tā vērtība, ka Baltijas valstīs notiek šis starptautiskais notikums, kaut kādā brīdī jau paskatīsies arī uz mums Eiropā vai pasaulē un domās: “O, malači!” Tā kā tā ir, man liekas, vienkārša lieta, kas ir jāizdara arī tādas kopā būšanas un notikuma dēļ. Ja mēs paskatāmies no cita aspekta, ko mēs zaudētu, ja nebūtu šo svētku, es pilnīgi pieļauju, ka, piemēram, koru kolektīvi diez vai kādreiz vispār iedziļinātos igauņu valodā, Igaunijas repertuārā, lietuviešu valodā, igauņu un lietuviešu repertuārā. Tā kā es domāju, ka tas ir ļoti labi. Vecos laikos, protams, bija arī tādas labas lietas - cilvēki satikās. Protams, tas bija padomju laiks. Tur varēja braukt kaut kur cilvēki, ne tikai latvietis ar latvieti, bet latvietis ar igaunieti vai lietuvietis ar igaunieti. Arī tur visādi saprecējās, dibināja ģimenes, un viskautkas tāds arī tur notika. Ja mēs parunājam par mūziku, tad vismaz Mūzikas akadēmijas kontekstā šī sadarbība ir ļoti, ļoti vērtīga, jo visas trīs Baltijas valstu mūzikas augstskolas ļoti sadarbojas. Jo ar mums ļoti konkurē, vai dieniņ, iedomājieties - visa pasaule ir ar izcilām mūzikas augstskolām. Un tas, ka mums katrā no galvaspilsētām ir sava, diezgan nacionāla, jāatzīst, ir. Bet tad, kad viņi sadarbojas un taisa savus notikumus, tad pēc tam uz āru iet ļoti, ļoti spēcīgas vienības.

Dagmāra Bārbale: Man šķiet, ka tā sadarbība starp kolektīviem un starp tautām jau nav tikai šobrīd šajos “Gaudeamus” svētkos, jo, piemēram, mums, Tehniskajai universitātei, “Vektoram”, ir ārkārtīgi cieša draudzība ar Tallinas Tehnoloģiju universitātes deju ansambli “Kulius” un ar Kauņas Tehnoloģiju universitātes deju ansambli “Nemunas”. Mēs ar viņiem cieši draudzējamies un sen draudzējamies, un regulāri organizējam arī koncertus kopā. Es zinu, ka mēs šāda veida ansamblis neesam vienīgie. Stradiņa universitātē arī ir sadraudzības augstskolas Igaunijā un Lietuvā, un tāpat arī citiem ansambļiem. Man šķiet, es nezinu, kā tiem koriem, bet dejotājiem nevarētu no ārpuses šos svētkus atņemt. Un, ja mums kāds tur no augšas pateiktu, ka jums tādi svētki nav vajadzīgi un viņi nebūs, mēs tāpat izdomātu, kur mēs varam satikties un kur mēs varam šos svētkus nosvinēt ar šādu, tādu vai citādu dalībnieku skaitu. Tā ir lieta, ko mums no ārpuses un no augšpuses, manuprāt, nevar atņemt, pat ja ļoti grib.

Edgars Vītols: Līdz pandēmijas laikam Latvijas Universitātes korim “Aura” bija tās sadarbības arī ar Lietuvu un Igauniju. Mums arī bija. Katru gadu mēs braucām kāds ciemos. Mēs viņus tā arī saucām - mazie “Gaudeamus”.

Ieva Jurga: Ja jums vajadzētu atstāt kādu vēstījumu nākamajiem studentiem un arī domājot par šo procesu, kamēl vēl top un būs tikai šie “Gaudeamus” 2026. gada svētki, kas būtu tas, ko jūs vēlētos nodot? Ko varētu sagaidīt dalībnieki, skatītāji? Ko jūs paši vēlaties sagaidīt no šiem svētkiem?

Edgars Vītols: Šajos svētkos man šķiet - Dagmāra Bārbale teica, tikai nesakiet beigas, bet es pateikšu vārdu “noslēgums”, jo tad vajadzētu būt, ka ir sakāpinātas emocijas. Un tad ir tas prieks par labi padarīto darbu, kopā pavadīto laiku. Un laikam ir tā, ka ir jāgaida uz šo svētku kulmināciju, bet principā tās būs trīs dienas. Un, ja es, piemēram, kaut kā varu vēl teikt, tad es noteikti varu visus aicināt skatīties, kur ir, un pievērsties šai programmai, jo man liekas, ka Vērmanes dārzā pūtēju orķestru programmas var būt vienkārši brīvi un ērti apmeklējamas. Tāpat kā, protams, noslēguma koncerts pie Brīvības pieminekļa ir neierobežots un garīgās mūzikas koncerts, lai cik netipiski arī nebūtu tādā pirmsjāņu laikā, Doma baznīcā noteikti to var apmeklēt. Varbūt mazliet savādāk ir ar atklāšanas koncertu un Dailes teātra dejotāju koncertu. Pirms tam jāpainteresējas, kur var šīs ieejas kartes saņemt. Bet noteikti nākt un apmeklēt, jo liekas, ka trīs dienas šeit virmos un būs tāds īsts notikumu virpulis. Ja gadījumā man pajautātu, ko es gribētu, lai, piemēram, pēc kāda ilga laika studējošie vai studenti, vai “Gaudeamus” nākamie dalībnieki izdzirdētu - ir vienkārši viena ļoti svarīga simboliska lieta, kas šajos svētkos notiek. Organizatoru valsts nodod lāpu nākamajai valstij. Protams, fiziski tā ir nedaudz nedegoša, jo tajā brīdī viņi ir lāpa. Bet, ja mēs iedomātos to kā mūžīgo uguni, kura nepārtraukti apceļo, tad man liekas, lai svētki vienmēr ir kā mūžīgā uguns, lai tajos vienmēr ir entuziastiski, aizrautīgi līderi, kuri uzaicina pievienoties, darīt un līdz bezgalībai kopībā.

Juris Jonelis: Vienmēr šis jautājums mani mulsina. Pirmā asociācija man ir, domājot, ko no šiem svētkiem kā atgādinājumu paņemt līdzi, tāda vārdkopa, kas varētu būt “pozitīvi apmātais”. Ar domu, ko tu mācies, kur ir tava misija, tavs ceļš ejamais - izziņas, augšanas, pētīšanas ceļš. Nu, ej tajā kā apmātais, kā mūsu zinātnieki! Un pienes to tai tradīcijai klāt, satiecies, un tad tās spēks un jauda kā formula, atkal jāsaka, ļaus turpināties un iedvesmot citus. Tā kā varbūt vienkārši tik vienkārši.

Dagmāra Bārbale: Man ir divi novēlējumi. Viens novēlējums, man šķiet, ārkārtīgi svarīgs ir pašiem dalībniekiem - pēc iespējas censties izbaudīt un pēc iespējas apmeklēt arī citus pasākumus, ne tikai tos, kuros tu pats piedalies. Un arī tad, ja tu esi ļoti, ļoti noguris un salijis lietū pēc sava mēģinājuma, tomēr aiziet arī uz citiem koncertiem. Jo man šķiet, ka, jo vairāk mēs arī viens par otru uzzinām, jo vairāk mēs viens otru iepazīstam, jo vairāk mēs viens otru saprotam, jo vairāk mēs viens otru varam arī iemīlēt.

Un otrs novēlējums varētu būt tas par to vienu ceļu. Vienmēr atcerēties to, cik labi, ka tev ir kaimiņi, ar kuriem tu jūties uz viena ceļa, uz viena viļņa. Un tad ir tas līdz bezgalībai.

Juris Jonelis: Es drīkstu ātri vēl vienu teikumu? Atgādināji. Man nupat bija viena situācija - atbrauca pie mums kaimiņu pārstāvji, delegācija. Aizgājām līdz Brīvības piemineklim. Pateicām - šeit būs koncerts, un viens no viņiem, es neatceros, kurš, man liekas, tas bija no Lietuvas, teica: “Jūs speciāli to izdarījāt?” Jo tad, kad viņu jaunībā studenti esot šeit bijuši - un tas ir kaut kādi sešdesmitie, septiņdesmitie -, viņi esot speciāli sapulcējušies bariņš, lai manifestējoši kā tāda mazā parāde dotos pie Brīvības pieminekļa, tad, kad pilsētā bija šie svētki, lai apliecinātu savu domu. Tā kā es arī novēlu, lai katram, pirmkārt, ir tā pozitīvā doma, par ko brīvības jautājumā iestāties vai pacelt kā tās trīs zvaigznes - Baltijas vērtības - augšā un kaut kā vai nu tiešā, vai slēptā veidā, bet virzīties uz to.

Raidījumu veidoja Ieva Jurga un Linards Kalniņš.

Raidījums tapis ceļā uz XX Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkiem “Gaudeamus”.