Zinot, ka Rīga kļūst par pasākumu epicentru Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku nedēļā, pirmajā “Dziesmusvētku tīklos” diskusijā - sarunā kopā ar vadītāju Jāni Daugavieti savu viedokli un redzējumu pauž Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis un virsdiriģents, Latvijas Universitātes jauktā kora “Aura” diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas katedras vadītājs Edgars Vītols. Viesi ar vadītāju aplūko Rīgas, svētku un amatiermākslas mijiedarbību, pievēršot uzmanību Dziesmu un deju svētku procesā iesaistīto kolektīvu finansiālajam atbalstam, topošo diriģentu izglītībai, koru sociālājām funkcijām un Rīgas izaicinājumiem svētku organizēšanā.

Mārtiņ, Jūs dziedat korī un arī šādā veidā piedalaties Dziesmu svētku procesā. Ko Jums dod Dziesmu svētki un dziedāšana korī?

Mārtiņš: Es esmu Dziesmu svētku bērns, jo mani vecāki ir piedalījušies visos Dziesmu svētkos. Nebija vispār variantu, ka es varētu nepiedalīties. Es ļoti labi no bērnības atceros to sajūtu, kad studentu pūtēju orķestris atbrauc uz t.s. “afterparty” pie mums uz Tukuma māju, kas, protams, zināmā mērā iesaista arī bērnus visā šajā Dziesmu svētku procesā un norisēs. Esmu vienreiz Dziesmu svētkos piedalījies kā skatītājs un apsolījis sev, ka tā ir pedējā reize. Būt Dziesmu un deju svētkos kā dziedātājam vai dejotājam, manā gadījumā kā dziedātājam, tā ir pasakaina sajūta. Es atgriezos korī pēc kāda pārtraukuma un sapratu, ka esmu nonācis tādā kā paradīzē, jo apkārt ir četrdesmit, piecdesmit ar dzīvi apmierināti, laimīgi, smaidīgi cilvēki. Tas tik ļoti disonēja ar manu ikdienas darbu, ka es sapratu, cik ļoti man pietrūka koris.

Vai tā ir tiesa, ka savulaik Jūs pat esat dibinājis kori?

Mārtiņš: Nezinu, vai varu sevi saukt par dibinātāju, bet mēs sanācām kopā. Tas, starp citu, bija pēc tās reizes, kad biju svētkos kā skatītājs. Vienojāmies, ka mums vajag savu kori. Vienkārši “uzmetām uz lapas”, ka mēs apmēram divdesmit cilvēkus varētu savākt tikai no radiem un draugiem. Kritiskā masa bija pietiekami liela, lai kori dibinātu. Mēs bijām tādi, kas labi viens otru pazina, tas bija tāds draugu koris, lai gan es otreiz vēl domātu, vai to darīt. Tas, ko es no savas pieredzes šobrīd redzu  - uz tāda emocionālā pacēluma nodibināt kori, tā ir tā vieglākā sadaļa. Tā grūtākā sadaļa sākas pēc tam. Es zinu, ka bieži vien, kad uz Rīgas domi nāk kādi kori un prasa atbalstu, tad var redzēt, ka tie ir kaut kad dibināti, bet pašam dibinātājam ir pēkšņi zudusi interese par to. Tas nabaga koris ir pamests viens pats. Pazaudēt to būtu ļoti žēl, bet uzņemties atbildību visu laiku par visiem koriem vai dibināt arī neiespējami vienai pašvaldībai. Tā kā ar dibināšanu jābūt uzmanīgiem.

Edgar, kas Jūsu Dziesmu svētku pieredzēs ir spilgtākais moments?

No sākuma Dziesmu un deju svētku procesā iesaistījos kā dejotājs, jo dejoju skolas kolektīvā. Tā sanāca, ka skolēnu svētkos es pirmo reizi dejoju, nākamajos svētkos es dejoju un dziedāju, bet tālāk – dziedāju. No kāda divtūkstošā gada es pozicionējos jau kā diriģents. Man spilgtākais brīdis noteikti bija 2015. gads, kad es biju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mākslinieciskais vadītājs. Sagatavošanās process – visi kopmēģinājumi, ko pa Latviju izbraukāt – tas viss ir ārkārtīgi skaisti. Bet tā cieņpilnā attieksme, kāda ir, kāpjot virsdiriģenta tribīnē Mežaparka estrādē, kad man bija jāuzsāk mēģinājums, tas, atklāti sakot, ir kaut kas netverams. Tā roku pacelšana pirmoreiz... Es jutos kā students, kas akadēmijā atnāk pie kora. It kā tikai viens rokas mājiens, un sākas process, un tagad tas ir jānovada līdz galam. Es to vienmēr spilgti atcerēšos. Tas laikam tiešām ir kas tāds, ko stāstot, pilnīgi sirds sitas mazliet straujāk.

Edgar, es saprotu, ka šogad Jūs būsiet pirmo reizi virsdiriģents lielajos Dziesmu un deju svētkos?

Edgars: Vispārējos svētkos esmu aicināts pirmo reizi ar vienu vīru koru dziesmu “Apkal manu kumeliņu”. Komponists ir Juris Vaivods un teksta autors – Rūdolfs Blaumanis. 

Jau sen valda vienprātība, ka valstij un pašvaldībai ir izdevīgi, ka cilvēki dzied koros vai piedalās citos amatierkolektīvos, nodarbojas ar sportu, nevis skatās televīziju vai dara vēl ko sliktāku. Līdz ar to valsts interese ir iesaistīt pēc iespējas lielāku iedzīvotāju īpatsvaru, bet no otras puses ir zināma baža, ka valsts par daudz iesaistās, par daudz atbalsta, subsidējot, dotējot tos pašus kolektīvus. Līdz ar to mēs it kā nedaudz atražojam tādu pasīvo padomju cilvēku, kura vietā valsts noalgo kordiriģentu, piemēram, maksā par mēģināt kultūras namā un cilvēks pats neko daudz neiegulda. Vai tādu problēmu jūs esat novērojuši?

Mārtiņš: Man šis ir kaut kas jauns. Es to nekad tā neesmu dzirdējis. Parasti tieši otrādi:kritika par to, ka amatiermāksla netiek pietiekami atbalstīta un vajadzētu vairāk atbalstīt.

Uz to lietu var skatīties dažādi. Varbūt vienā novadā vai pašvaldībā skatās uz to, ka cilvēki grib sanākt, padziedāt, un pašvaldības uzdevums būtu to atbalstīt. Bet ir arī novadi, kas uz to skatās savādāk: ja tu neieguldi naudu amatiermākslā, tu, iespējams, ieguldīsi naudu caur, piemēram, sociālo palīdzību. Uz to nevajag skatīties tikai kā izmaksu, tā var būt investīcija cilvēkā, cilvēka labsajūtā, viņa spējā tikt galā ar savu dzīvi un tā tālāk. Tā kā es nezinu, vai mums kādreiz vajadzētu apvienot šos budžetus, sociālo un kultūras. Visdrīzāk nevajadzētu, bet tur ir noteikti kopsakarības.

Igaunijā ir nedaudz cita sistēma Dziesmu svētku procesa pārvaldībā. Tur lielākā mērā tas ir atdots nevalstiskajam sektoram. Protams, valsts piedalās ar finansējumu, ar naudu, bet tas nav gluži tā, kā pie mums Latvijā, kas ir no padomju laikiem pārņemts pašdarbnieku pārvaldes modelis, kur valsts visu organizē un par visu atbild. Ko saka kordiriģents, kas vairāk vai mazāk visu mūžu ir darbojies valsts institūcijās, izglītības iestādēs?

Edgars:  Jāsaprot viena lieta, ka par Dziesmu svētku kustību, kas iekļauta UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā, valstij iestājas atbildība to saglabāt. Jājautā, kā valsts varētu saglabāt šādu mantojumu, to nododot tikai pašu dalībnieku vai brīvprātīgo, un kādu uzņēmumu, pārziņā? Mēs nevaram pilnībā nodalīt, ka valsts uzņemsies atbildību, lai nodrošinātu ilgtspējas procesu, savukārt katrs pats - tik, cik varēs. Notiek saruna par amatiermākslas kolektīva vadītāja atalgojumu. Iedomājieties, lai kļūtu par kora diriģentu, ir jāsāk mācīties mūzikas skolā pirmajā klasē, 12 gadi jāmacās līdz mūzikas vidusskolai, jāiestājas mūzikas akadēmijā un vēl četri gadi jāmācās. 16 gadus viņš mācās, lai pēc tam nonāktu kādā pašvaldībā, kur, ja tas netiek cienīgi novērtēts, viņa atalgojums ir tikai 120 eiro. Ja mēs tā padomājam, ko mūsdienās tas nozīmē, šāda summa “uz rokas” par kora vadīšanu, kas, diemžēl, Latvijā, atsevišķās pašvaldībās vēl joprojām mēdz notikt. Mēs drīzāk skatītos uz otru pusi, ka mums nav no pašvaldībām jāapmaksā tik daudz notikumu aktivitātes, kuras koris var izvēlēties darīt vai nedarīt, piemēram, braukt uz izklaides festivālu kaut kur Ēģiptē. Turpretī pamatvajadzību finansēšana kolektīva nodrošināšanai, manuprāt, ir likumsakarīgi, ka notiek no valsts (pašvaldības).

Edgar, vai Jums kā pedagogam ir kāds viens svarīgākais mērķis, izglītojot tieši amatierus mūzikā vai strādājot ar viņiem?

Mūzikas skolotāja un diriģenta misija, un es to arī daudzviet stāstu un mēģinu ietekmēt nākamos studentus, ir palīdzēt apgūt katram bērnam, jaunietim dziedātprasmi – dziedāt korī, individuāli vai solo. Līdz ar to es aicinu visas skolās visus mūzikas skolotājus un arī vecākus saprast, ka vajag vienkārši pieteikties korī un sākt to apgūt jo agrāk, jo labāk. Kas attiecas uz pieaugušajiem, tur mūzikas skolotāja idejas mazliet distancējas un tās ir vairāk kordiriģenta nianses. Cilvēkiem, kas to saprot, jau zināmā mērā ir kaut kādi atlases principi. Es domāju, ka ir ļoti labi, ka ir daudzveidīgi dāžāda līmeņa kolektīvi, kur var pieteikties katrs pēc savām prasmēm. Bet tā – līdz divpadsmitajai klasei, visi laipni aicināti piedalīties! Īpaši uz nākamajiem skolu un jaunatnes dziesmu svētkiem, kas notiks 2025. gadā.

Mārtiņ, vai Jūs piekristu, ka nākamie Dziesmu svētki nenotiek Rīgā, bet kaut kur citur? 

Es nepiekristu. Es esmu piedalījies vairākos reģionālajos Dziesmu svētkos kā dziedātājs. Neņemiet ļaunā, bet tas nav tas pats, kas Dziesmu svētki Rīgā. Tas ir pilnīgi cits žanrs, atvainojos. Tās ir Olimpiskās spēles un pārējie ir drīzāk Eiropas līmeņa čempionāti. Mēs esam ļoti daudz investējuši šajā infrastruktūrā. Būvēt vēl četras šādas estrādes kaut kur Latvijā? Nu, tad jau gan būtu jāsāk domāt par radiconālu vai neracionālu līdzekļu izmantošanu.