Nereti nepietiekami liela uzmanība pievērsta pirmajiem latviešu Dziesmu svētkiem Dikļos 1864. gadā. Tie radās kā dabisks turpinājums XVIII gs. garīgajai atmodai jeb “sprādzienam”, kā to dēvē mācītājs un vēsturnieks Ceipe, ko bija veicinājušas hernhūtiešu draudzes jeb tautā vairāk zināmas kā brāļu draudzes.

Dziesmu svētku repertuārā ir gan garīga rakstura dziesmas, gan tautasdziesmu apdares, gan jaunrade. Skaidrs, ka šodien, veidojot mūslaiku Dziesmu svētku repertuāru, rezultāts un gala programma būs lielā mērā atkarīga gan no katra svētku mākslinieciskā vadītāja personīgās pieredzes un gaumes, gan arī vēstures izpratnes. Kāda ir Dziesmu svētku sākotne? Cik nacionāla tā ir, bet varbūt tomēr kristīga? Vai ir pretrunas starp svētkos dominējošo nacionālo romantismu, ar tā nemitīgajām atsaucēm uz pagānismu, un kristietību?

Piektajā “Dziesmusvētku tīklos” raidījumā piedalās tēmai visnotaļ pietuvināti pārstāvji – brāļu draudzes vadītājs, Rīgas Evaņģēliski luteriskās Misiones baznīcas mācītājs un vēstures zinātņu doktors Gundars Ceipe un Latvijas Universitātes kamerkora “DeCoro” mākslinieciskā vadītāja, mūzikas vēsturniece un JVLMA muzikoloģijas doktorante Kristiāna Vaickovska. Sarunu vada Jānis Daugavietis.

Kristiāna, kas notiek ar garīgajām dziesmām un garīgo dziesmu koncertu Dziesmu svētkos pēdējos gados? Tur kaut kas mainās? Arī šogad, protams, atkal Dziesmusvētki tiks ievadīti ar garīgās mūzikas koncertu (30. jūnijā Rīgas Domā). Šoreiz piedalīsies tikai profesionālie kori, bet citreiz ir bijis savādāk?

Kristiāna: Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, garīgās mūzikas koncerts neatgriezās uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, bet tikai 2003. gadā. Pirms tam, es nevaru droši apgalvot, bet pieļauju, ka kaut kādi atsevišķi koncerti baznīcās, kā tas bieži vien Dziesmu svētku laikā ir, varbūt arī bija pa vidu. Šķiet, 2008. gadā bija vairāki garīgās mūzikas koncerti. Bija gan ansambļu garīgās mūzikas koncerts, gan tradicionālais, kurš patiesībā tika nosaukts par sakrālās mūzikas koncertu. Šķiet, organizators jeb mākslinieciskais vadītājs bija Rihards Dubra, ko mēs zinām arī kā diezgan ražīgu sakrālās mūzikas komponistu. Tas parāda to, ka Dziesmu svētkos par šīm lietām arī ir domāts un tās ir risinātas dažādi.

Atbildot uz jautājumu par konfesijām (kā to kori iesaistīti Dziesmu svētku koncertos) – līdz šim tās tika iesaistītas. Sigvards Kļava, kad veidoja programmu, tad iesaistīja visas Latvijas konfesijas, ieskaitot pat vecticībniekus. Pagājušajos svētkos arī, kad Guntars Prānis bija mākslinieciskais vadītājs, tur gāja cauri ar vēsturisku rakursu un senākajiem baznīcas dziedājumiem, turpat arī gregoriskajiem dziedājumiem.

Kā būs šogad, mēs varēsim spriest tikai tad, kad koncerts būs noticis, bet pēc tā, ko mēs redzam aprakstā, tad mākslinieciskā koncepcija paredz to, ka koncertā nepiedalās draudžu kori. Lasīju “Svētdienas Rītā” tādu kā sašutumu no draudžu koriem par to, ka tā ir pirmo reizi, ka viņu kori nepiedalās.

Nereti Dziesmu svētku koncepcijas paredz to, ka garīgums, teiksim tā, ir tāds izplūdis – ka visa mūzika ir garīga. Tāpēc šķiet, ka šī sakralitāte kaut kādā mērā vismaz šajā Dziesmu svētku kontekstā ir mazinājusies. Kā galvenais vadmotīvs šobrīd tiek izvirzīta tautas dziesma.

Rīgas Lutera draudzes mācītājs Rinalds Rozentāls (viņš esot arī labas tenora balss īpašnieks) pirms neilga laika par kordziedāšanu teicis: “Tā kā esmu dzīvē vadījis simtiem un pat tūkstošiem dievkalpojumu,  man ir nešaubīga pārliecība, ka arī tur – kordziedāšanā, ir kaut kas no dievkalpojuma.” Guntar, kādas bija dziedāšanas prakses brāļu draudzēs?

Gundars: Viņi nāk kopā un ļoti dažādi organizējās, proti kārtās. Vīri, brāļi, māsas, precēti, neprecēti, bērni, jaunieši – tās ir kārtas. Vāciski tas ir koren, burtiski – tie ir kori. Katrā kārtā viņiem ir sava iekšējā dzīve. Tad viņiem, protams, arī lielās saiešanas un vasarās ir katru kārtu saiešanas, teiksim, neprecētie brāļi vai jaunietes tikai nāk kopā no lielāka attāluma un  dabiski – daudz dzied, lūdzās. Aizkustinoši apraksti par to atrodami. Dziedāšana ir tāda, kad tikai vīrieši dzied, tad tikai sievietes dzied, tad kopā dzied.

Viņiem nav nekādu solistu un garīgi viņi visi skatās uz Pestītāju. Tas ir tas pats korī, kur  nav solistu un visas acis vērstas uz kora diriģentu. Principā kordziedāšanas tradīcija ļoti cēlusies no hernhūtiešiem.

Bija arī tādas dziesmu stundas, kas joprojām tur notiek un arī pie mums ir bijušas. Hernhūtē sanāk kopā draudze, teiksim, sestdienas vakaros un tad tiek paņemti no dziesmu grāmatas vairākām dziesmām panti un tādā veidā kaut kā loģiski ar to tiek pasludināts evanģēlijs, ka visa draudze vienā mutē to dara. Tad arī parādās radošais moments, kur, piemēram, pēkšņi vienā dziesmā ērģelnieks nespēlē, bet tikai paši dzied. Tur ir sava veida brīvība. Tāda tradīcija bija izveidojusies un Neikens (mācītājs Juris Neikens – 1864. gada Dziesmu svētku ierosinātājs Dikļos) noskatījās un tā šī dziedāšana dabīgi aizgāja.

Vai brāļu draudzēs dziedāja visi vai tikai labākie?

Gundars:

Es domāju, ka visi dziedāja un tur arī tā muzikalitāte ļoti caur šo brāļu draudzi attīstījās. Jo dažādi mūzikas instrumenti parādījās – harmoniji, ērģelītes un vēl citi. Daudzi mākslinieki nāk no šīs Brāļu draudzes vides. Es pieņemu arī, ka Baumaņu Kārlis, ja viņš reiz varēja studēt Pēterburgā. Viņš bija turīgs, pietiekami bagāts, un parasti turīgie, bagātie, visticamāk, nāk no hernhūtiešu dzimtām Vidzemes pusē.

Ko jūs ieteiktu mainīt Dziesmu svētku tradīcijā, Dziesmu svētku norisē? Un arī tajā piecu gadu periodā, kas notiek starp Dziesmu svētkiem – ko jūs ieteiktu?

Kristiāna: Man gribētos, lai tas vienā vai otrā virzienā ietu dziļumā. Viens virziens – būtu interesanti kādos svētkos padziļināti iekļaut vēsturisko aspektu. Otrs virziens – ne katru reizi atrunāties, ka tā vai tā jau ir bijis katrus svētkus un tas ir normāls process, bet katru reizi pārvērtēt, kā uz ko būtu jāreaģē šodien. Būt atvērtam. Dziesmu svētki ir brīnišķīgs process, kam ir milzīgs potenciāls. Bet visas šīs kaislības, kas tiem ir apkārt… Labāk, lai tās būtu vairāk vērstas uz atvērtību, un mest nost tos konceptus, kas paredz kādu ignorēt un izslēgt. Ieteiktu koncentrēties uz kopību un vienmēr uzmanīt, lai svētki tiešām iekļauj visus dalībniekus, un ne tikai aktīvos dalībniekus, bet arī klausītājus.

Gundars: Es gribētu, lai Dziesmu svētki ir vienkāršāki, lai nav sajūta, ka tas ir kaut kāds VIP pasākums, uz kuru kurš katrs netiek. Lai būtu kā kādreiz senākos laikos, kad varēja mierīgi aiziet uz Dziesmu svētkiem, un kad viss nav tā “uzpumpēts’, kad biļetes izpērk un uz svētkiem netiek.

Par garīgās atmodas sprādzienu XVIII gs. Vidzemē, par nacionālo romantismu Dziesmu svētkos, par vienkāršības meklējumiem svētku izpildījumā, par kordiriģēšanas katedras sākumu un veidošanas nepieciešamību Padomju Latvijas Mūzikas konservatorijā -  piektajā “Dziesmusvētku tīklos” sarunā.

Kļūdas labojums  - Latvijas Konservatorijas Kordiriģentu nodaļa dibināta un izveidota 1944. gadā.