Uz “tradicionālo” un “mūsdienīgo” varam raudzīties vairākos līmeņos un mērogos. Piemēram, pašu Dziesmu svētku norisē, kurā tradicionālie un vienmēr esošie elementi ir gājiens, koncerti, koru kari. Mēs varam skatīties uz Dziesmu svētku repertuāru, kur ir a cappella, tautasdziesmu apdares, bet ir arī jaundarbi un ir pat jauni žanri. Domājot par “tradicionālo” un “mūsdienīgo”, mēs vienmēr paturam prātā, ka visas tradīcijas ir izdomātas, un tās mainās laika gaitā, gribot negribot. Kaut kādā mērā tas ir arī jautājums par veco un jauno. Daži saka, ka jaunais ir ļaunums.

Par esošo, paralēlo, vēlamo Dziesmu un Deju svētku kustību, svētkiem un tās iespējamajām korekcijām sarunā piedalās LU HZF Folkloristikas un etnoloģijas katedras profesors, etnomuzikologs, folklorētājs un komponists Valdis Muktupāvels, multinstrumentālists, komponists un 2022. gada “Citu dziesmu svētku” mākslinieciskais vadītājs Jēkabs Nīmanis un diriģents, tenors un 1993. gada Dziesmu svētku noslēguma koncerta atjaunojuma iniciators 2023. gada jūlijā Rūdolfs Bacāns. Kopā ar viesiem atbildes meklē raidījuma vadītājs Jānis Daugavietis.

Vai jūs esat spējuši izvairīties no Dziesmu svētku tīkliem bērnībā, jaunībā un mūsdienās?

Valdis: Man liekas, ka lielākā daļa Latvijas cilvēku ir šā vai tā šajos tīklos iekšā, jautājums gan, kurā brīdī un kādā formātā. Kad sāku studēt universitātē, mans zinātniskā darba vadītājs jau dziedāja korī, un tas bija tikai nedēļu jautājums, ka arī es aizgāju korī. Tad jau bija klāt arī Dziesmu svētki. Tā bija LU Ķīmijas fakultāte un dziedāju korī “Tēvzeme”, ko vadīja Haralds Mednis.

Kā Tev, Jēkab, gājis ar Dziesmu svētkiem?

Jēkabs: Es esmu šajā ēnā dzīvojis, un tie (Dziesmu svētki) mani skaisti ir aizsargājuši no pārcepšanās saulē. Tas gan nenotika 1988. gadā, kad piedalījos Deju svētkos, atceros, kā es nodegu Rumbulas stadiona mēģinājumos. Man tas Dziesmu svētku ritms ir bijis, jo es spēlēju orķestrī. Nedziedu un nemēģināju dziedāt, un no dejošanas ātri tiku vaļā. Lai nebūtu jādejo, gāju spēlēt klarneti. Nevienā brīdī neesmu nožēlojis šo izvēli. Un arī tad, kad jau biju profesionālis, man ir visgaišākās atmiņas palikušas. Nekādas tādas nospiedošas sajūtas man nav.

Rūdolf, kā Tev ar Dziesmu svētkiem gājis līdz šim?

Rūdolfs: Man ir gājis diezgan interesanti. Sākot jau no 90. gadu sākuma, kad es Dziesmu un Deju svētkus apmeklēju kā ļoti maziņš skatītājs. Vēlāk tas ceļš visai loģiski mani aizveda līdz, ja tā var teikt, svētku virsotnei kā diriģentam caur Rīgas Doma zēnu kori un pēc tam caur Mūzikas akadēmiju. Tad arī kā dziedātājs esmu piedalījies vairākas sezonas gan Valsts Akadēmiskajā korī “Latvija”, gan Latvijas Radio korī. Faktiski man šie svētki vienmēr ir bijuši no divām pusēm: gan no amatieru kustības, kur es vadīju savus korus, gan no profesionālās puses esmu gājis cauri un daudz ko piedzīvojis.

Rūdolf, cik es nojaušu, tad Latvijas Radio koris un Valsts Akadēmiskais koris “Latvija” – tie ir tādi pasaules līmeņa kori, vieni no labākajiem pasaulē. Tu esi tajos dziedājis, un tātad Tu esi pasaules līmeņa profesionālis. Kā Tev ir piedalīties kā dziedātājam šajā amatieru pasākumā, ko mēs saucam par Dziesmu svētkiem?

Rūdolfs: Nu jāsaka, kā dziedātājam ir diezgan sarežģīti noķert profesionālās sajūtas, bet ļoti spēcīga tomēr ir kopības sajūta Dziesmu svētkos. Tas laikam ir tas galvenais, kas, manuprāt, Dziesmu svētkus uztur un virza uz priekšu.

Valdi, kas ir Tavs instruments, es pieļauju, ka tā ir kokle?

Valdis: Jā, arī šajos Dziesmusvētkos mani ar kokli rokās varēs dzirdēt un redzēt atklāšanas koncertā. Tā būs vesela programma, kur piedalās gan kori, gan arī instrumentāla grupa. Dziesmusvētkos, ja tā padomā, bez kokles arī citus instrumentus laiku pa laikam esmu spēlējis. Vienos Dziesmu svētkos bija tādas taures, savukārt 90. gada Dziesmu svētkos man bija zvaniņu koru kompozīcija, ko koristi un lielais koris zvanīja. 

Mēs zinām, varbūt šad tad  aizmirst, domāju, pabīda malā, ka Dziesmu svētku procesā piedalās ne tikai koristi, ne tikai tautu deju ansambļi (dejotāji pēdējos Dziesmu un Deju svētkos ir daudz lielākā vairumā nekā koristi), bet arī ir teātri, folkloras kopas, koklētāju ansambļi, pūtēju orķestri un vēl.  Bet, Valdi, vai Tu esi kādreiz darbojies vai uzstājies koklētāju ansamblī? 

Valdis: Man ir kompozīcijas kokļu ansamblim, vismaz pāris tādi dziesmu cikli, tādā ziņā es esmu darbojies. Kaut kad arī man pašam rokās ir bijusi tāda lielāka kokle ar pustoņu pārslēgiem un laiku pa laikam arī tādas iznāk spēlēt. Bet kokles ir arī dažādas, ir arī tādas, teiksim, diatoniskas, ar salīdzinoši mazāk stīgām. Tur arī ir ansambļi un tādos iznāk darboties ik pa laikam.

Jēkabs arī ir komponists. Vai Tev ir tāda ambīcija, ka kāda no Tavām dziesmām kādreiz tiktu atskaņotas Dziesmu svētkos gala koncertā?

Jēkabs: Rūdolf, kā Tev liekas?

Rūdolfs: Es domāju, ka Jēkabam ir ļoti daudz skaņdarbu, kuri pelnījuši tikt iekļauti Dziesmu svētku repertuārā.

Jēkab, vai Tu to gribi, Tu uz to tiecies, Tu pie tā piestrādā?

Jēkabs: Ir tāds priekšstats sabiedrībā: ja par to daudz runā, tad to visi grib. (..) Es nekad nerakstu nevienu kompozīciju, domājot, ka to dziedās 10000 vai 30000 cilvēku. Man nav tāds uzstādījums, kad es komponēju, un man neviens to arī nav prasījis. (..) Tur ir savi likumi un tempi. Un ir dzirdēti gadījumi, kad komponistam sanāk un kad nesanāk. Bet tas nav tāds dzīves mērķis, jo komponists var absolūti piepildītu un laimīgu dzīvi Latvijā dzīvot, arī neuzrakstot nevienu kordziesmu un nepiedaloties Dziesmu svētkos. Protams, kaut kādā ziņā justies vajadzīgam komponistam ir pamata vēlme.

Rūdolf, Tu organizē šo Dziesmu svētku laikā pasākumu, kas īsti laikam ar Dziesmu svētkiem tieši nav saistīts, bet varbūt arī ir. Te runa ir par 93. gada Dziesmu svētku noslēguma koncerta atjaunojumu 7. jūlijā. Pastāsti, kas tik īpašs bija 93. gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā, ka tas ir jāatkārto?

Rūdolfs: Gluži prom no Dziesmu svētkiem arī šajā ciklā es nespēju tikt, lai gan faktiski šis ir pirmais cikls, kuru izlaižu kā aktīvs diriģents un dziedātājs. Taču es atcerējos, ka mani pirmie Dziesmu svētki bija tieši 1993. gadā, uz kuriem biju kā mazs puika. Nostalģisku motīvi vadīts, tiku pie svētku ieraksta, un es sajutu, ka tur bija pilnīgi kaut kāda unikāla atmosfēra. Cilvēki bija tikko atjaunojuši Latviju, visi bija priecīgi, visi pārsvarā dziedāja no galvas. Caur 30 gadu vecu ierakstu tiešām varēja sajust ārkārtīgi milzīgu prieku un brīvību. Tad arī radās ideja atjaunot šos svētkus, izpildot visus skaņdarbus no šī noslēguma koncerta, un vēl papildus iekļaujot arī vairākus skaņdarbus no atklāšanas koncerta.

Es saprotu, šajā koncertā 7. jūlijā uzstāsies tikai profesionālu kolektīvu dziedātāji.

Rūdolfs: Jā, man izdevās mobilizēt savus bijušos kolēģus gan no Valsts akadēmiskā kora, gan no kamerkora Ave Sol, gan arī no Latvijas Radio kora. Tas, var teikt, būs eksperiments – koncerta sajūtas pārcelt telpiskā vidē, papildus to visu bagātinot ar Vestarda Šimkus pavadījumiem un viņa skaņdarbiem.

Jēkabs Nīmanis ir zināms arī ar to, ka viņš ar kolēģiem, draugiem un paziņām pagājušā vasarā Valmieras teātra festivāla ietvaros rīkoja “Citu dziesmu svētku” pasākumu. Pastāsti par to, un kāda bija arī galu galā citu reakcija?

Jēkabs: Tas bija sociāls un visādi citādi muzikāls eksperiments, šis formāts – koris, orķestris – tādā lielākā pulkā, ārā koncertā. Arī tas, kā konvertējas muzikālā literatūra (koncertā korim un orķestrim tika aranžētas Latvijas pagrīdes rokmūzikas dziesmas) un kā mēs to uztveram, kā strādā teksts, kā strādā konteksts un kādi ir rezultāti. Ļoti interesanti un ne man vienam par to jārunā.

Skatoties, kāda ir šo Dziesmu svētku programma, atvēru dziesmusvetki.lv. Lapas  apakšā redzu, ka tur vēl kādas septiņas lapas ir uz priekšu. Tātad 100 - 150 pasākumi vienā reizē.

Valdis: Labāk, lai kultūras patēriņš ir tā vienmērīgāk sadalīts, nevis tagad piecos gados vienu reizi. Tagad sanāk, ka visi kultūras lauciņi piedzīvos savu kulmināciju vienlakus.

Jā, man ir tāds jēdziens radies, varbūt arī no kāda nozagu, “Dziesmu svētku nogurums”. Un tas Dziesmu svētku nogurums man ir sācies krietni pirms Dziesmu svētkiem. Kas notiks tajā Dziesmu svētku nedēļā, nezinu, varbūt meklēšu kādu vietu, kur no tiem var aizbēgt.

Jēkabs:  Tu esi dīvains. Saproti, ja cilvēki izpērk biļetes, ja cilvēki ar skubu mēģina piedalīties, nāk uz mēģinājumiem, tas liecina par to, ka tas ir vajadzīgs. Tas, ka mums, te kaut kādiem intelektuāļiem gudras pārdomas rodas par to, kas ir pareizi vai nepareizi... Visu jau parāda cilvēku griba, un Dziesmusvētki ir tieši tādi, kādus tos padara cilvēki. Nevis tur kaut kāda mistiska komiteja pieņem lēmumus, ignorējot visu pasauli. 

Kā jums liekas – cik spēcīga ir akadēmiskās mūzikas profesionāļu interese par Dziesmu svētkiem? 

Rūdolfs: Noteikti, ka ir divējādi, jo ir cilvēki, kuri redz tajā visā lielu piepildījumu un lielu vēlēšanos būt. Bet ir arī tādi, kuri, es pieļauju, nebūs Dziesmu svētku dalībnieki, jo viņiem tā ikdiena tomēr ir tik piesātināta ar citām lietām. Nezinu, vai tā ir kāda greizsirdība, ka varbūt viņi nav tie diriģenti, vai arī sajūta, ka vajag kaut kā savādāk, bet es neteiktu, ka ir tāda kopīga vilkme jūtama.

Jēkabs: Es gribēju papildināt par to profesionalitāti un par to, piemēram, vai man ir interesanti klausīties koncertus, it sevišķi lielkoncertā. Patiesībā tur ir ļoti interesanti mākslinieciski izaicinājumi. Man ir vienkārši interesanti, kā ar tiem tiek galā. Vai tas strādā, vai šī kompozīcija, kuru, piemēram, Kārlis Lācis uzrakstījis, vai tā strādā tajā kontekstā? Kā strādā skaņotāji? Man ļoti patika pēdējos Dziesmu svētkos ģenerālmēģinājumā, kā tika atrisināta problēma ar apskaņošanu, kura tur vienmēr bija kaut kā dzirdama. Pēdējo gadu Dziesmu svētkos biju ļoti laimīgs, ka to var izdarīt tik smalki un niansēti, ka milzīgs daudzums ar cilvēkiem sēž, aizturējuši elpu, un klausās koncertu, nevis sarunājas savā starpā. Tiešām bija tā sajūta, ka milzīgs daudzums cilvēku kopā elpo.

Rūdolfs: Man savukārt ļoti interesanti vērot, kā kurš diriģents vada šo kopkori. Vienam diriģentam varbūt koris nedaudz stājās, cits viņu pilnīgi mobilizē, tā ka visi ir vienoti un viss temps iet uz priekšu. Tas ir ārkārtīgi interesanti, un es domāju, ka arī daudzi dziedātāji ir tik augstu līmeni sasnieguši, ka viņi jau analizē uz skatuves pēc katra diriģenta – šeit mums nesanāca tas, šeit bija tas, šeit bija forši.Tas ir ārkārtīgi unikāls notikums.

Valdis: Noteikti varētu vēl piebilst, ka pateicoties mākslinieciskajam līmenim un augstajiem uzstādījumiem, kas tiek sasniegti, regulāri darbojoties koriem, Latvijas līmenis ir (esmu speciāli skatījies korus Kanādā, Dānijā, Vācijā, Anglijā, Skotijā) tiešām pakāpi, divas pakāpes augstāk. Latvijā koru mēģinājumos tomēr liela uzmanība tiek pievērsta niansēm un detaļām, un tas viss tiek slīpēts. Tam ir rezultāts. Skan labi, ir izlīdzināts skanējums.

Vairāk par rokmūziku Dziesmu svētkos, alternatīvajiem kopdziedāšanas un citiem mūzikas festivāliem, mākslinieciskajām kvalitātēm un Dziesmu svētku “atbrīvošanu” klausies ierakstā!

Mūzika:

"Citu dziesmu svētku" koris un pūtēju orķestris "Rīga" - Melnā uzvalkā
Valsts Koris Latvija - Mūžam zili