Lai gan salīdzinoši nesen ieviests, bet pēdējos gados arvien biežāk sabiedrībā izskan tāds jēdziens kā Dziesmusvētku kopiena. “Dziesmusvētku tīklos” otrajā raidījumā savā pieredzē un novērojumos dalās Latvijas Universitātes (LU) Prezidiju Konventa vīru kora mākslinieciskā vadītāja, kordiriģente Lorija Cinkusa (iepriekš Vuda) un sociālās psiholoģijas profesors, LU mācībspēks Ivars Austers. Sarunu vada Jānis Daugavietis. Šajā raidījumā - par studentu korporācijām, latviešu un Dziesmu svētku kopienām Latvijā un ārpus, indivīda un kopienas attiecībām, par amatiermākslas kolektīvu dalībnieku motivāciju un Lorijas īpašo 1985. gada Latvijas PSR Dziesmu un deju svētku pieredzi.

Vai esat spējuši izvairīties no Dziesmusvētku tīkliem?

Ivars: Pirmo reizi es piedalījos svētkos, kad mācījos trešā vai ceturtā klasē. Biju zēnu kora dalībnieks un tā nokļuvu Dziesmu svētkos. Otra reize bija vidusskolā  –  Deju svētkos. Varbūt, ka dziedāt es vēl drusku mācēju. Bet ar dejošanu gan bija ļoti amizants pasākums, kā tur nokļuvu. Skolas deju kolektīvā bijām divi cilvēki, es un mans kolēģis, kuriem dejošana nepadevās tik labi. Mums tika pievērsta lielāka uzmanība, cenšoties iemācīt kustības, bet mēs bijām diezgan spēcīgi un spītīgi un neļāvāmies.  Tomēr mums bija jāiet. Tīklos tikām notverti (smaida).

Lorija, ja salīdzini, kāda bijusi Tava pieredze, darbojoties trimdas laikā ASV latviešu kopienā ar amatierkoriem un pēc tam šeit, Latvijā, sākot no 90. gadu beigām – vai jūti kādas atšķirības ?

Lorija: Es teikšu, ka ir vairāk kopīgu, nekā atšķirīgu lietu. Entuziasti ārpus Latvijas iesaistās ar visu sirdi un dvēseli. Varētu teikt, ka tas ir pat nozīmīgāk diasporā, jo tur nav pašvaldību finansējums, tātad paši dalībnieki maksā diriģentam, ja vispār maksā. Diriģents brauc lielus attālumus uz mēģinājumiem, arī uz tiem pašiem Dziesmu svētkiem. Ziemeļamerikā Dziesmu svētki galīgi nav lēts prieks, jo parasti norisinās kādas pilsētas pašā centrā, kur viesnīcas ir ļoti dārgas. Tā, ka cilvēki jau var būt gadiem krāj, lai varētu atļauties aizlidot ar visu ģimeni. Lai varētu uzturēties viesnīcās to nepilno nedēļu, kamēr norisinās svētki.

Pēdējos gados arvien biežāk parādās tāds jēdziens kā Dziesmu svētku kopiena. Pirmajā pētījumā par Dziesmu svētkiem, kurā piedalījos, pētnieku un studentu grupā LU SZF profesora Tāļa Tīsenkopfu vadībā, jau bijām lietojuši šo jēdzienu. Izveidojām trīs līmeņu Dziesmu svētku shēmu. Pirmais ir individuālais: dziedātāju, dejotāju un citu, kas ir iesaistīti Dziesmu svētku procesā. Nākamais ir kopienas līmenis, bet šo kopienas līmenī vairāk aplūkojām pašvaldības, pagasta un mazpilsētas līmenī.  Un tad lielais jeb makro līmenis: sabiedrība, valsts. Jautājums Ivaram – kā sociālās psiholoģijas pārstāvji saprot šo jēdzienu ‘kopiena’? Kā jūs to lietojat un kādos kontekstos?

Ivars: Es šo jēdzienu vairāk lietoju, skatoties no identitātes viedokļa. Kas ir grupa, ar kuru tu identificējies, gribi identificēties, varbūt esi kādreiz identificējies? Kā šī grupa mijiedarbojas ar kaut kādu situāciju, ar kontekstu? Par kopienu runājot, mani interesētu vairāki jautājumi. Pirmkārt, kā piederība Dziesmu svētku kopienai vai kopai-grupai sadzīvo ar citām identitātēm? Otrkārt, kas var būt svētku kopienas dalībnieks, kā par tādu kļūt un kādu vērtību tam piešķir? Kā trešais izrietētu statusa jautājumi – kādi iniciācijas rituāli ir jāiziet, vai esi piemērots Dziesmu svētku dalībnieks, vai neesi kaut ko izdarījis aplam? Pie tā klāt aplūkojamas arī tradīcijas, kas ir jāuztur – ko no tā drīkst mainīt, ko nedrīkst mainīt u.tml.

Lorija, kā Tu uztver vārdu savienojumu Dziesmu svētku kopiena, vai tas tiešām ir reāls un ‘taustāms’ fenomens, vai drīzāk mums jādomā tādā mezo jeb vidējā līmenī, runājot par kori kā kopienu. Vai trimdā jūs lietojāt šo jēdzienu?

Lorija: Dziesmu svētki Ziemeļamerikas latviešu centros, kur latvieši aktīvi darbojās visās sabiedriskajās sfērās (latviešu skolas, skautu un gaidu kustība, kori, deju kopas, koklēšanas ansambļi) pamatā visur sevi pārstāvēja kā latviešu kopienu. Un tieši trimdas laikā Dziesmu svētki bija kā šīs kopienas pašapliecinājums, tā bija iespēja apliecināt savu piederību Latvijai, lai gan tā atradās aiz dzelzs prieškara. Tā bija iespēja sajust šo kopējo saikni gan ar valodu, gan ar dziesmām, gan ar dejām, gan ar tradīcijām.
Tas bija plašāks pulcēšanās moments, kur latviešu kopienas no daudzām Ziemeļamerikas malām varēja satikties vienuviet. Es nezinu, vai toreiz to varēja dēvēt par Dziesmu svētku kopienu, bet latviešu kopienas sanāca. Latvijas Republikai atgūstot savu neatkarību, daudzi, kas bija ārzemēs dzīvojošie (mūsdienās dēvējam par diasporu), sašķēlās savā attieksmē pret šo milzu latvisko pasākumu, ko saucam par Dziesmu svētkiem. Ir tādi, kas dedzīgi turpina kopt šo lauku un gatavoties nākamajiem svētkiem – ir Ziemeļamerikas Dziesmu svētki, Kanādas Dziesmu svētki un Rietumkrasta Dziesmu svētki. Aktīvisti cenšas ļoti godprātīgi un prasmīgi šo svētku kustību uzturēt dzīvu. Taču ir ļoti daudzi, kas uzskata, ka tikai Latvijā ir īstie Dziesmu svētki (kopš mēs varam brīvi ceļot un varam piedalīties kā vērotāji, un varam piedalīties arī ar saviem tautas deju kolektīviem un koriem kā dalībnieki). Līdz ar to es gribētu teikt, ka Latvijas neatkarības atgūšana ir tāda kā robežšķautne, bet noteikti ne slikta, jo tagad cilvēkiem ir izvēles iespējas.

Socioloģijā un vispār sociālajās zinātnēs, viena no problēmām ir, kā mēs no cilvēka, no indivīda tiekam līdz sabiedrībai, kas ir jau pavisam abstrakts jēdziens. Kā indivīds nokļūst kopienās, piemēram, kora kopienā?

Ivars: Es domāju, ka ir ļoti vienkārši. Atnāk viens vīrs, kurš kaut ko dara ikdienā, ienāk pa durvīm un viss – viņš ir cits, viņš ir kora dalībnieks. Varbūt drusku par to, ko Lorija teica, man ļoti patika divi punkti. Kāpēc visus šos trimdas gadus Dziesmu svētki bija tik nozīmīgi un kāpēc īstenībā viņi vēl aizvien ir nozīmīgi Latvijā, vai citur, kur tas nebūtu?

Dziesmu svētku tradīcija, protams, ka mainās. Bet par to, kas ir Dziesmu svētki, kam tur ir jānotiek, kā mums ir jāuzvedas, par ko mums jāpriecājas, par ko jābēdājas, tas ir diezgan skaidrs. Tas ir svarīgs identitātes, pastāvēšanas priekšnosacījums. Tā ir noteiktība un skaidrība, kur saprotu, kas jādara un man nav jāuztraucas. Un ne tikai saprotu un zinu, kas man ir jādara, bet es jūtos labi, es jūtos laimīgs, es iegūstu šo pozitīvo priekšstatu par sevi.  Otrs, ko Lorija minēja, ka visi krāja naudu, lai varētu uz Dziesmu svētkiem aizbraukt piedalīties, jo nebija ne pašvaldības, ne valsts atbalsta un pašiem jāmaksā. Un ja tu to dari, tas ir vēl nozīmīgāk, tu esi ieguldījis. Tas bija apzināts lēmums. Jo vairāk ieguldi savu darbu, savu naudu, savu laiku, jo tas arī kļūst nozīmīgāks. Bet lielākais prieks, visticamāk, ir tiem, kuri ir vairāk ieguldījuši. Ja Tev tā viegli nākas, jauki ir, bet tā ir kā dāvana, kas nokrīt no gaisa.

Lorija, kas ir tās galvenās motivāciju asis, jo motivācijas mēdz būt dažādas, lai piedalītos korī, tautas deju kolektīvā, mocītos, ietu regulāri uz mēģinājumiem? Jo tas ir diezgan smags darbs.

Lorija:  Jā, ir darbs, bet tas ir tīkams darbs. Es domāju, katrs, kurš nāk uz mēģinājumiem, tiešām jūt šo momentu, ko Ivars iepriekš minēja. Viņš atnāk un noliek savas ikdienas lietas malā, un vienalga, vai tā ir horeogrāfija, vai tā ir mūzika, bet šeit tu vari izbaudīt citas emocijas. Dziesmā ir teksts, kurā var iedziļināties, ko dzejnieks ar to domājis un cik labi saskan ar komponista iecerēto, uz kādu brīdi var atrasties kādā citā līmenī savā domāšanā un emocijās. Daudzi cilvēki ir stāstījuši, ka viņuprāt kora mēģinājums, deju mēģinājums darbojas kā sava veida terapija, kam es varu arī piekrist, jo diriģentam ir šīs pašas izjūtas.

Taču paralēli Dziesmu svētku kustībai diriģentiem ir arī citas mākslinieciskās, veselīgā nozīmē, ambīcijas vai mērķi, repertuārs, ko viņi grib ar savu kori īstenot. Tas nav vienmēr obligātais latviešu repertuārs. Latvijā kora darbībai piemīt vispārīga muzikāla izpausme.

Uz beigām varam pievērsties vīru koriem kā tādiem –  kas ar tiem notiek?

Ivars: Tam būtu noteikti ik pa brīdim jāparādās priekšplānā, gribi vai negribi. Salīdzinot kaut vai ar jauktajiem koriem, kā balsis skan. Būtu interesanti saprast, kāds ir priekšstats par sevi - kā vīru kori domā, kas ir koris –  skatot to dažādās versijās.

Lorija: Esmu daudz par to domājusi. Vīriem, kas dzied vīru korī, ļoti jāpatīk tam skanējumam. Nesen runāju ar labu basu, kas dzied jauktajā un varētu dziedāt arī vīru korī. Viņš atbild, ka viņu labāk uzrunā jauktā kora repertuārs un skanējums. Otrs, ko citi minējuši kā vēl vienu iemeslu, jauktajā korī ir meitenes. …bet vīru korim ir lielāks spēks. Teiksim, vīru kora otrais bass – tā partija vienmēr ir zemāka, nekā jauktajā korī. Jauktajā korī laiku pa laikam dala balsis, bet tie, kas dzied zemās balsis ir vairāk baritonīgi. Savukārt vīru korī ir bass, baritons, otrais tenors, pirmais tenors – vīru kora nošu diapazons ir ļoti plašs. Vīru koris ir arī kā iespēja tikt prom no mājām un pienākumiem. Tā ir reizēm iespēja nekautrējoties izpaust savu spēku, jo kad dzied skaļi, tad skan vareni. Nešaubīgi logi trīc, kad aiziet uz forte fortissimo. Protams, svarīgs ir arī saviesīgais elements un cik labi vīri jūtas viens otra sabiedrībā.

Vīru koru dziedātāju skaits diemžēl ir samazinājies pandēmijas dēļ, jo vieni atbalstīja vakcināju, un otri – ne. Un bija tie, kas negribēja riskēt arī tad, kad jau varēja atkal sanākt kopā. Dziedātāju skaits šajos svētkos, visticamāk, ir ievērojami mazāks, nekā iepriekšējos, un tāda tendence turpinās, kas man, protams, sāp.

Ko jūs no savas pieredzes vēlētos pamainīt visā Dziesmu svētku procesā vai kādā to elementā?

Ivars: Kas nemainās, tas ir beigts. No tāda viedokļa uz to arī jāskatās. Kopā būšanas forma paliek, bet saturs -  tur jābūt diezgan elastīgiem. Domāju, ka gadiem ejot, ir ļoti dažādi skatījumi bijuši.

Lorija: Tas ir neizbēgams process, jo arī sabiedrība nestāv uz vietas. Tā sajūta, kas ir māksla, kas ir interesanti un saistoši, vienmēr mainās. Man prieks, ka katros Dziesmu svētkos parādās kādi jaundarbi. Tagad nevar iedomāties Dziesmu svētkus bez Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”, bet arī šī kora dziesma kādreiz piedzīvoja savu pirmo iznācienu. Un tikai tāpēc, ka dziesma uzrunāja visus, to iekļāva atkal. Ir dziesmas, bez kurām nevar iedomāties svētkus, bet varbūt pienāks kāda reize, ka tas nebūs vairs tik aktuāli un kas cits parādīsies vietā.