Pagājušo sezonu raidījums “Fono-grāfs” noslēdza ar pārdomām par alternatīvo vēsturi, kurā Otrais pasaules karš beidzās ar citādu iznākumu. Toreiz, 1946. gada maijā, vācu dižajam filozofam Martinam Heidegeram nu jau kā izglītības reihsministram radās iespēja otro reizi viesoties Rīgā.

Šīs sezonas noslēdzošajā tikšanās reizē ielūkosimies nezināmajās, vēsturiskajās krustcelēs periodā pēc Pirmā pasaules kara, kad tika dibināta Latvijas republika. Tolaik daudz šķēpu tika lauzti par vācbaltiešu lomu jaunajā valstī. Virsroku ņēma politika, kas noslēdzās ar viņu pakāpenisku izstumšanu, īpašumu nacionalizāciju, veicinot vācbaltiešu re-emigrāciju 1930. tajos gados. Neskatoties uz to, ka Latvijas Republikā vācbaltiešu kultūra pastāvēja salīdzinoši nošķirti no latviešiem, tā vēl joprojām bija intelektuāli ietekmīga. Dažādi pasaules spīdekļi tika aicināti uzstāties, piemēram, Herdera institūtā. Taču latviešu intelektuāļi šos pasākumus apmeklēja salīdzinoši reti.

Vai vēsture varēja būt citādāka? Tāpēc raidījumā izskatīsim scenāriju, saskaņā ar kuru vācbaltieši tomēr ir spējuši nodibināt draudzīgas saiknes ar vietējiem iedzīvotājiem, izveidojot Baltijas hercogisti. Vai šajos apstākļos Rīga būtu kļuvusi par nozīmīgu zinātnes centru starpkaru periodā? Vai Latvijā būtu radušies kādi nozīmīgi domas virzieni? Vai vācu kultūras ietekme būtu izmainījusi latviešu identitāti un tradīcijas?

Iespējams, pats interesantākais jautājums ir, vai 1990. gadā, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, alternatīvajā vēsturē patiesībā tiktu atjaunota Baltijas hercogiste? Kāda tā būtu šodien - kāda pārvalde pastāvētu un kurš būtu hercogs? Kādu ģeopolitisko kursu tā ieņemtu un kādas vērtības deklarētu?

Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 58. paragrāfs. Raidījums notiek ar VKKF atbalstu.