Filozofija un deja ir ļoti atšķirīgi cilvēka ekspresijas veidi. Filozofi parasti nodarbojas ar domāšanu un paļaujas uz prāta darbību. Savukārt dejotāji primāri lieto ķermeni un pārvalda kustību telpā. Šīs nedēļas raidījumā meklēsim krustpunktus starp deju un filozofiju, lūkojot saprast, vai deja var kļūt filozofiska un vai filozofija būt horeogrāfiska un dejojama. Filozofijas vēsturē ir liecības par slaveniem domātājiem, kuri ne tikai rakstījuši par dejas un domas sakaru, bet arī paši dejojuši (Sokrats, Nīče, Kirkegors, Zunde u.c.)

20.gs. filozofijā nozīmīgais virziens – fenomenoloģiskā tradīcija – ir devis ierosmi gan teorētiskiem, gan praktiskiem pētījumiem par cilvēka ķermeniskās pieredzes specifiku dejā un dejošanā. Pēdējos gados populāri kļūst tā saucamo liminālo jeb robežpieredžu pētījumi par sarežģīti konceptualizējamiem apziņas stāvokļiem, piemēram, miegu, sapņiem, bezsamaņu, agro bērnību, dažādām habituālām (ierastām) praksēm, tai skaitā arī deju un dejošanas pieredzi. Viens no jautājumiem, kas interesē filozofus, ir iespējas aprakstīt pieredzi dejošanas un kustības laikā un izprast, cik lielā mērā kustība, horeogrāfija un interakcija ar partneri ir apzināta un kā iespējams raksturotcilvēka iemeisotību šajā specifiskajā telpiskās kustības veidā.
Iespējams, ka raidījuma gaitā izjautāsim kādu profesionālu horeogrāfu, lai rastu izsmeļošas atbildes uz jautājumiem par dejas un filozofijas sakaru.

Raidījuma tapšanu atbalsta VKKF.