Poļu izcelsmes filosofs Vincents Lutoslavskis (1863–1954) ilgu laiku ir bijis piemirsts domātājs, taču pēdējā desmitgadē arvien vairāk pētnieku ir pievērsušies filosofa mantojuma izpētei. Latviešu intelektuālās vēstures pētniecībā līdz šim filosofs ir palicis gandrīz neminēts, lai gan poļu domātāja gaitas ir cieši savītas ar Latvijas teritoriju. Lutoslavskis savulaik mācījās gan Jelgavas ģimnāzijā, gan Rīgas politehnikumā. Politehnikumu Lutoslavskis neabsolvē, jo iesaistās konfliktā ar vietējo studentu korporāciju un dodas studēt uz Tērbatas Universitāti.

Tērbatas profesors Gustavs Teihmillers (1832–1888) savulaik pauda bažas par studenta vieglprātību savam audzēknim, filosofam Jēkabam Osim (1860-1920), kādā vēstulē norādot, ka Lutoslavskis ir apdāvināts jaunietis, taču viņam “trūkst nopietnības un reliģiskas pārliecības”. Autoritāšu neuzticība pavada Lutoslavska dzīves gaitas arī turpmāk, gan, kad filosofa lekcijas Krakovā sāk pastiprināti uzmanīt universitātes vadība, līdz pasniedzējs tiek atlaists no darba, gan cenšoties nodibināt ciešākus kontaktus ar sava laika redzamākajiem domātājiem, piemēram, Bērtrandu Raselu (1872–1970) un Viljamu Džeimsu (1842-1910).

Taču neskatoties uz vienmēr filosofu pavadošo šaubu un aizdomu ēnu, Lutoslavskis docē lekcijas ne tikai Polijā, Lietuvā un Krievijā, bet arī ASV, Anglijā un Šveicē. Laikabiedri mēdz dēvēt Lutoslavski par “jukušo ģēniju”. Filosofs ir pārliecināts, ka telepātija, hipnoze un suģestija atklāj jaunus apziņu savstarpējās mijiedarbības ceļus un akcentē, ka “ir tikai viens ceļš uz patiesības izzināšanu, un šis ceļš sākas ar savas dvēseles iepazīšanu”. Dvēseles neierobežo ne laiks, ne telpa, tāpēc attīstītākās dvēseles spēj saglabāt savu klātesamību vēl ilgi pēc tam, kad fiziskais ķermenis ir gājis zudībā. Vai Lutoslavska apziņa vēl šodien ir klātesoša? Un ja ir – ko tā var mums pavēstīt? Lūkosim atbildēt uz šo jautājumu raidījuma ietvaros.

Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 68. paragrāfs.