Attiecībā uz mākslas darbiem gandrīz katram ir savs nelokāms viedoklis. Ik pēc kāda laika arī publiskajā telpā tiek izvērtēti atsevišķi darbi, kas ir piesaistījuši plašākas publikas viedokli. Bieži vien šie jautājumi balstās dziļi subjektīvā izpratnē par skaisto un piedienīgo. Labāka vērtējuma sniegšanai ir nepieciešams zināt ne tikai mākslas vēsturi, bet arī estētiku. Gatavojoties nākotnes iespējamajām diskusijām par mākslu, Fono-grāfs pievēršas Latvijas estētikas vēsturei, kur nozīmīgu lomu ir spēlējusi Milda Palēviča (1889-1972).

Viņas dzīve varētu būt viena no notikumiem bagātākajām Latvijas filozofijas vēsturē. Viņas dzīvesgājums noveda viņu cietumā. Parīzē filozofijas studijas Sorbonā, rūpējoties par saviem diviem bērniem. Nelaimīgs mīlas sakars ar ģimnāzijas skolotāju. Ceļš no Francijas uz Latviju, kas veda apkārt pasaulei - no Francijas uz Norvēģiju, Zviedriju, Krieviju, Mandžūriju, Japānu, Šrilanku. Latvijā Palēviču varētu uzskatīt par estētikas kā nopietnas akadēmiskas disciplīnas ieviesēju, kā arī feminisma flagmani. Taču daudzos gadījumos viņas atmiņas stāstījumos parādās nelielas, bet būtiskas atšķirības. Vai tas ir atmiņas dēļ vai arī nesakritībās slēpjas kāds dziļāks motīvs? Varbūt risinājums ir skatāms estētikā kā jēdzienus un idejas viņa attiecināja ne tikai uz mākslas darbiem, bet arī pati uz savu dzīvi un notikumu vērtējumiem. Šī snedēļas raidījumā šiem un citiem jautājumiem pievērsīsies raidījums Fono-grāfs.

Raidījumā tradicionāli izskanēs radiomonadoloģija un šoreiz - 76. paragrāfs.