Grēksūdze ir izsenis zināms žanrs filozofijā. Jau Sokrats aicināja sniegt norēķinu par savu dzīvi. Svētā Augustīna viduslaikos rakstītā “Atzīšanās” joprojām ir viens no kanoniskajiem tekstiem filozofijā. Arī Renē Dekarta jauno laiku “Meditācijas” ir iespējams interpretēt kā grēksūdzes variāciju. Taču lai arī kādu formu ieņemtu grēksūdze, tā paredz vērtību skalu, kas ļauj grēksūdzi ne tikai strukturēt, bet arī nosaka tās vadmotīvu.

20. gadsimta 20. gados Josifs Staļins aktualizēja grēksūdzi Padomju Krievijā. Paškritikas sākotnējais nolūks bija cīnīties pret birokrātiju. Staļins uzskatīja, ka birokrātija pārtiek no darba ļaužu vājībām un kļūdām, un tā baidās no tautas kritikas kā no uguns. Lai kontrolētu valsts un ierēdniecības aparātu, padomju pilsoņus aicināja atklāti ziņot par novērotajām nepilnībām - kritizēt boļševisma iekārtu no iekšienes un no apakšas. Drīz vien ziņojumi, kritikas un paškritikas pasākumi kļuva par ikdienas sastāvdaļu visās dzīves sfēras.

Kad 1944. gadā Latvijā atkārtoti nostiprinājās Padomju vara, ar paškritikas kultūru nācās iepazīties latviešu filozofiem, kuri bija izlēmuši nedoties trimdā. Šodien viņu paškritikas ir rodamas arhīvu mapēs kā groteskas liecības par Staļina režīmu. Raidījumā pievērsīsimies vienai no tām - Paula Dāles rakstītajai un pārdomāsim grēksūdzes filozofiskos aspektus.

Raidījums veidots ar FLPP projekta “Konversijas un pārrāvumi: latviešu filozofijas epistēmiskās stratēģijas padomju periodā (1944-1991)”, projekta numurs lzp-2024/1-0650, finansējumu.