Iestājoties tumšākiem vakariem, nemīlīgam laikam un ziemas salam, saviesīgā dzīve aizvien sāk noritēt iekštelpās. Mūsu reģionā vieta, kur pārrunāt būtiskus jautājumus, brīvi paust dažādus uzskatus un ļauties kaislībām, tradicionāli ir bijusi virtuve.

Par “virtuves filozofiju” var nievājoši dēvēt pārdomas un sarunas, kas tiek risinātas privāti un nereti notiek kopā ar grādīgu dzērienu lietošanu. Imanuels Kants, visticamāk, šādu domāšanu neatzītu par brīvu, jo ķēķa sarunas nemēdz iznest publiskai apspriedei. Tomēr iespējams “virtuves filozofijai” ir svarīga loma padomju laiku intelektuālajā kultūrā un tā savā veidā iemieso nepakļaušanās varai paveidu, tātad brīvības izpausmi. Par ko nevar runāt uz ielas un darbā, to var pārspriest virtuvē. Raidījumā apskatīsim versijas par “virtuves filozofijas” izcelsmi, galvenajiem tematiem un lokālajām izpausmēm.

Padomju mantojums ir klātesošs mūsu ikdienā, bieži vien formās, ko nemaz nepamanām. Tāpēc pārdomāsim, vai “virtuves filozofijai” ir vieta arī mūsdienu dzīvespasaulē un vai jaunā paaudze var apgūt šo kultūrspecifisko komunikācijas spēli.

Raidījums top ar VKKF atbalstu.