Raidījums “Fono-grāfs” turpinās aizsākto stāstījumu par Vitebskas intelektuālās vēstures perifērijām. 1899. gadā Vitebskas kapos ieradās latviešu jaunās strāvas viens no galvenajiem varoņiem, par “sarkano diktatoru” dēvētais Pēteris Stučka (1865–1932), “liela auguma vīrs, ārēji drūmu seju, apkārtējiem iedvešot zināmu svešādības sajūtu”, kā raksta atmiņās kāds Vitebskas revolucionārs. Vitebska bija kļuvusi par Stučkas trimdas pilsētu, kur viņu nemitīgi uzraudzīja cariskās Krievijas slepenpolicija. Līdz ar viņu kapos ieradās Dora Stučka (1870–1950), dzejnieka Jāņa Pliekšāna (1865–1929) māsa un Stučkas sieva, lai pēdējā gaitā izvadītu savu un Raiņa māti, Dārtu Pliekšāni (1828–1899).

Nedz slepenpolicijas uzraudzība, nedz cietumā iedragātā veselība nebija šķērslis Stučkam turpināt aģitācijas darbu arī Vitebskā. Viņa un Doras dzīvoklis kļuva par mītni, kur nereti pulcējās jaunie marksisti, apbrīnojot Stučkas dziļo pārliecību un izpratni par politiskajiem procesiem. Vitebskā Stučka aizsāk arī studēt ebreju valodu, lai spētu veiksmīgāk pilsētas iedzīvotājiem izskaidrot marksisma tēzes. Reizēm viņš ir manāms ierodoties uz slepenām sapulcēm marksista Maizeļa aptiekas blakus telpās.

Par Vitebskas periodu revolucionāra dzīves gājumā, atzīmē pētnieki, ir pieejamas visai skopas ziņas. Kā liecina slepenpolicijas ziņojumi, Stučka esot tiecies palikt pilsētā ilgāk, apelējot pie sliktā veselības stāvokļa. Kāpēc “sarkanais diktators” vēlējās uzkavēties pilsētā? Kādi bija jaunās strāvas patiesie nolūki? Kādas drāmas norisinājās Stučku dzīvoklī un Maizeļa aptiekā, slēpjoties no žandarmu acīm? Raidījums “Fono-grāfs” lūkos izgaismot Latvijas un Vitebskas intelektuālās vēstures krustceles.

 Ēterā izzskanēs Radiomonadoloģijas 40. paragrāfs.

 Raidījums top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.