Miķelis Valters jau 20. gadsimta sākumā centās savienot sociāla taisnīguma un individuālas brīvības idejas ar tautu pašnoteikšanās tiesību principu. Viņš pamatoja Latvijas autonomijas nepieciešamību un kļuva par pirmo latviešu politiķi, kas pieļāva domu par Latvijas valsti ārpus Krievijas. Saraujot saikni ar revolucionāro sociālismu, Valters norobežojās arī no latviešu marksistiem, tāpēc 1917. gadā pieslējās Latviešu zemnieku savienībai un 1918. gadā kļuva par Pagaidu valdības iekšlietu ministru. Nedaudz vēlāk viņš pārgāja diplomāta darbā, 1939.-1940. gadā bija vienīgais sūtnis, kas uzdrošinājās oponēt Kārļa Ulmaņa un Vilhelma Muntera ārpolitikai.