Latvijas Okupācijas muzeja pētnieki Gints Apals un Indulis Zālītis skaidro, ko nozīmē padomju varas profilakse.

Padomju varas smagākās represijas pret Latvijas tautu attiecās uz staļinisma laiku. Šajā periodā cilvēki tika slepkavoti bez tiesas sprieduma, viņus arestēja un sodīja ar nāvi vai ilgstošu ieslodzījumu. Daudzi tika izsūtīti piespiedu nometinājumā vai nosūtīti uz filtrācijas nometnēm. Pēc Staļina nāves 1953. gadā Padomju Savienībā sākās pakāpeniska liberalizācija. Masveida terora vietā režīms pārgāja uz individuālām represijām, sabiedrības noskaņojuma kontroli, disidentu un oponentu uzvedības maiņu ar pārliecināšanas vai draudu palīdzību. Galvenais pavērsiens represīvajā politikā notika 1959. gada sākumā, kad padomju komunistu partijas XXI kongresā tās līderis Ņikita Hruščovs norādīja, ka drošības iestāžu galvenā metode darbā ar valsts iedzīvotājiem ir prevencija jeb tā saucamā profilakse.

Sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem, prevencijai pakļauto cilvēku loks bija daudz lielāks nekā arestēto un politisku motīvu dēļ tiesāto skaits. Tikai 5 gadu laikā, no 1971. līdz 1974. gadam, Padomju Savienībā Valsts Drošības komitejas (VDK) profilaksei tika pakļauti 63 000 cilvēku. Okupētajā Latvijā 1975. gadā profilaksei pakļāva 522 cilvēkus, bet 1982. gadā – 600, no kuriem 119 bija jaunatnes pretošanās grupu dalībnieki. Nolūkā pastiprināt profilakses efektivitāti padomju valsts ieviesa īpašu administratīvo sodu – oficiālu brīdinājumu par antisabiedriskas rīcības nepieļaujamību. Tā izteikšana nozīmēja, ka atkārtotas padomju varai nevēlamās rīcības gadījumā var tikt ierosināta krimināllieta. Gunāram Astram, Intam Cālītim, Gunāram Freimanim u.c. pretošanās kustības cīnītājiem vairākus gadus pirms aresta tika izteikti brīdinājumi – padomju tiesa šos brīdinājumus uzskatīja par vainu pastiprinošiem apstākļiem. No 1974. līdz 1981. gadam
Latvijā šāds oficiāls brīdinājums tika piemērots 202 personām, no kurām 175 – par politiskiem motīviem, bet 10 – par nodomu vai mēģinājumu bēgt uz ārzemēm.

Raidījuma tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.