Kādreizējais LPSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš Andreju Upīti nosauca par “ērkšķaināko no visiem latviešiem”. Prozaiķe Anna Sakse savā pirmsnāves novēlējumā lūgusi, lai viņu – dievadēļ – apglabā “pēc iespējas tālāk no Andreja Upīša kapa”. Tātad no viņa asā vārda baidījās pat kapā. Ar pseidonīmu Tāravas Anniņa Upīts rakstījis humoristiskus, bet vēl biežāk - asi satīriskus dzejojumus. Viņam bija neticami asa mēle, bet tikpat neticami bagāta valoda, īpaši prozā. Romānā “Zaļā zeme” (1945) personāžu smiekli vien variē no klusiem un sīkiem, neskaņiem, nespodriem, skāņiem līdz viltīgiem, klukstošiem, dulniem. Smīn gan parasti –  dzēlīgi.

Mūzika:

Imants Kalniņš  - oratorija "Rīta cēliens", 1.daļa (Andreja Upīša vārdi)