Tie, kam iznāca piedzīvot 1940.g. padomju okupāciju un 1941.g. deportācijas uz savas ādas, kā baisu paredzējumu uztvēra E.Virzas dzejoli “Baiga vasara”. 1920.gadu otrajā pusē Virza asi nostājās pret pseidodemokrātiju, kas  tajā laikā sāka dominēt Latvijā, pietuvinoties anarhijai un visatļautībai:

Vairs zvēra baigāka par šito zvēru nava -
Simts galvas dažādas tas nes uz rumpja sava.
Ir galvas naktsmelnas - pa labi raugās tās,
Pa kreisi dusmīgi glūn galvas sarkanās,
Bet galvas vidējās, ko kronē ausis garas -
Tās klausās vērīgi, ko runā abas varas /../

Būdams liels daiļā dzimuma cienītājs un novērtētājs, Virza sacerējis vairākām no viņām gaiša humora apdvestus dzejoļus.  Krājumā “Dzejas un poēmas” (1933) ir garāks veltījums ar nosaukumu “Andželika”. Literatūrvēsturnieks Vilnis Eihvalds zināja stāstīt, ka tas esot domāts Angelikai Blauai – “skaistai, jaunai meičai, ko dzejnieku sabiedrībā tika ievedis A.Čaks.” Angelikai Blauai Virza dāvinājis arī šādu ekspromtu:

Lūk, visas zvaigznes nobāl jau,
Mirdz tikai Angelika Blau.

Mūzika:

Brīvās Latvijas Universitātes himna (m. Jāzeps Vītols - v. Edvarts Virza)