11.raidījums.

Brīvdomīgākais 20.gs. luterāņu mācītājs, bet arī latviešu absurda un - netīšām - humoristiskās absurda dzejas pamatlicējs latviešiem. Steika humoristisko dzeju satur kopā lipīgas atskaņas un blīvs skaņu raksts, piemēram: „Lauva rūc, lauva rūc,/ Un tu cilvēks projām mūc.”; vai: “Dievs sūta savus dundurus,/ Lai nokož grēku pundurus.”; vai: “Sala guba saldama/ Sala nesavaldāma:/ Sala guba gubenī,/ Sala goba rudenī.”; arī tādi: “Ulmanis nebūdams sievots/Ir un paliks mūžam dievots.”; “Kamanās ir kamanisti,/ Komūnās ir komūnisti.”

Ps. Vienīgais Steika dzejolis, kas komponēts, ir  "Zvēr tēvijai!" ("Šie kauli, šī miesa"), publicēts jau 1882.gadā. J.Steiks bija starp tiem, kas 1886.g. sastādīja studentu un jaunatnes dziesmu krājumu “Dzīru dziesmas”, kur  starp citām ievietota arī “Zvēr tēvijai”. Šī dziesma kļuva populāra studentu, pirmajā pasaules karā - strēlnieku repertuārā. Bet ne tikai! Arvīds Grigulis atceras Steika pompozo ierašanos 1925.gadā Limbažos, lai uzņemtos mācītāja amata pienākumus. Steiks esot teicis: “Lai jūs mani pazītu, nodziedāsim kopīgi manu dziesmu “Šie kauli, šī miesa”. – “Viņš ir traks, - Augusts čukstēja, - neviens tak tādu dziesmu nezin.” Bet Augusts bija maldījies. Līdzko Steiks uzsāka meldiju, vismaz puse publikas, kas atradās zālē, skaļā balsī sparīgi dziedāja līdz.” Vispār jau šis dzejolis ir lokalizējums no vācu valodas, melodija, droši vien, arī. Bet kas vainas?!

Mūzika:

Zigfrīds Muktupāvels - Šie kauli, šī miesa” (Steika vārdi)