J.Sudrabkalna humoristiskie darbi apkopoti krājumā “Trubadūrs uz ēzeļa” (1921). Andrejs Upīts savā rakstniecības vēsturē šo veikumu vērtēja ļoti atzinīgi: “Sudrabkalna satīriskā dzeja /../ atšķiras no parastā, lieliski iepletušās latviešu sīkā feļetona tā, kā maigi krāsota zīda lenta atšķiras no pašausta pakulu audekla.” Pēc kara, ja gribēja palikt padomju dzejas olimpā, bija jāslavē Staļins un kolhozi. Sudrabkalns to darīja. Viens pants no šādiem komiski traģiskiem Sudrabkalna dzejojumiem:

Kur traktors sprauslā kā pasaku zirgs,
Tur uzbur maizes mauru.
Kas paiesies starp mežu un rudziem pa tauku šauru,
Ar naidu nemūžam nesasirgs.

Un tomēr - Sudrabkalna Rīgas dzīvokļa drēbju skapī visus padomju varas gadus glabājās sarkanbaltsarkanais karogs no Limbažu novada Sprundu mājām, kur dzejniekam patika klusumā pavadīt brīvus brīžus. Sudrabkalns tuviem cilvēkiem pats esot izteicies, ka viņa grāmata “Vēl viens pavasaris” (1964), no kuras bija citētais fragments, esot “tīrā šizofrēnija”. Tas trāpīgi raksturo ne tikai vien Sudrabkalna, bet arī daudzu padomjlaiku autoru dzeju. Tagad to lasot - var pasmīnēt, pasmieties, var pat aplūkot kā postironisku eksperimentu.

Mūzika:

NSRD -  Ievadmūzika Maskavas TV programmai "Laiks"