Mums ir jābūt klātesošiem, redzošiem un jāsajūt, kuram vecākam vai bērnam vajag mūsu atbalstu – tā savā darbā nepieciešamo vērīgumu raksturo Bērnu slimnīcas brīvprātīgā Edīte. 

Savukārt, Tabita atzīst, ka ir labprātīgi iemainījusi seriālu skatīšanos pret brīvprātīgo darbu Bērnu slimnīcā, jo pēc tā sevī jūt piepildījumu. Un jau pirmajā maiņā viņa sapratusi: 

“Es esmu īstajā vietā, te ir fantastiski cilvēki, kuriem tiešām rūp bērni!”. 

Un Elīna atzīmē, ka vislielāko aizkustinājumu rada tas, ka vecāki patiešām novērtē atbalstu, ko sniedz Vecāku māja un tās darbinieki un brīvprātīgie. 

Agnese, savukārt, jo īpaši atceras vienu saulainu rītu Vecāku mājā, kad kāda mamma nākusi ar kūku un ziņu, ka viņas bērns, kurš bija ilgstoši ārstējies, ir izveseļojies: 

“Es divas nedēļas staigāju desmit centimetrus virs zemes, jo man likās – nekas labāks nevar notikt. Tās sajūtas – cik tā mamma ir laimīga!”

Šoreiz raidījumā runājam par un ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas brīvprātīgajām – Edīti Briģi un Tabitu Ašnevicu, kā arī ar Bērnu slimnīcas fonda Vecāku mājas brīvprātīgajām Elīnu Junolainenu un Agnesi Dābolu.