Autors: Ieva Nagliņa, Radio NABA raidījuma “Subjektīvie mērījumi” vadītāja

Vai vīruss var nogalināt mākslu? 
Jeb 
Vai māksla ir vīrus-imūna?

Kopš Latvijā izsludināta ārkārtējā situācija saistībā ar Covid-19 un visu pasauli pārņēmis stresa drudzis, mēs katrs cenšamies pēc iespējas ātri un adekvāti adaptēties jaunajai situācijai - gan individuāli, gan lielākas un mazākas organizācijas un pat jomas. Jaunais korona vīruss piespiež meklēt jaunus risinājumus. Un, kā to savās uzrunās uzsver pat premjers Krišjānis Kariņš, lai tos atrastu, mums jābūt radošiem. Termins "radošums", kurš pēdējos gados iegūst arvien augošu popularitāti dažādos kontekstos, šajā gadījumā, visticamāk, nav domāts kā aicinājums cilvēkiem vairāk nodarboties ar mākslu (lai gan kāpēc nē?). Bet es savās pārdomās vēlos pievērsties tieši mākslai un korona vīrusa ietekmei uz to.

“Kas slikts var notikt”* jeb vai tiešām pasaule mainīsies?

Cīņa ar šo vīrusu kā neredzamu pūķi ir pārsteigusi visus. Pasaule ik pa brīdim aiztur elpu jaunu dramatisko skaitļu publicēšanas brīdī, tomēr nākošajā atceras, ka dzīve neapstājas un ar to kaut kā jātiek galā - šobrīd, tagad. No vienas puses, ir zināms eiforisks atelpas brīdis. Lielā pauze, kas ir apstādinājusi neganto darbu skrējienu, kuram visticamāk bija tendence tikai pieaugt, ļauj daudziem no mums atviegloti ieelpot un mierināt sevi: beidzot varēšu izdarīt to, kam sen pietrūka laika, būs iespēja pabūt ar sevi vai saviem tuviniekiem - principā izdarīt to, ko visu laiku gribējām, net nedarījām. No otras puses, neziņa un nestabilitāte rada biedējošas sajūtas, ar ko nav viegli tikt galā. Un ja viena sabiedrības daļa šobrīd ir dīkstāvē, tad jāatceras, ka otra strādā pastiprinātas spriedzes un slodzes apstākļos.

Ja skatām to nevis personiskā, bet publiskā griezumā, tad skaidrs, ka ne tikai valsts augstākajai varai, kas tagad strādā krīzes režīmā, bet ikvienai publiskai organizācijai šobrīd ir jāsaprot savs funkcionēšanas mehānisms (protams ievērojot arī visus ārējos situācijas radītos ierobežojumus) turklāt nezināmi ilgā laikā periodā. Tieši tas šobrīd notiek un te nu laiks mums rādīs kurš no mums un cik lielā mērā ir gatavs būt fleksibls un patiesi radošs pielāgoties un izmantot situāciju savā labā vai vismaz neko fundamentāli nezaudēt. Radošās jomas uz situāciju ir reaģējušas diezgan strauji. Daudzas kultūras iestādes piedāvā attālināto saturu, strādājot gan ar esošajiem resursiem un līdz šim radīto saturu, gan radot jaunu, dažkārt pat pārorientējot savu darbības profilu. Izskan aicinājumi skatīties latviešu filmas, lasīt grāmatas un tas ir pozitīvs mēģinājums kaut mazliet novirzīt domas no aktuālo ziņu virsrakstiem. Informatīvajā telpā ne vien kultūras ļaudis, bet arī viedokļu līderi cenšas apmainīties iedrošinošiem, pozitīviem uzmundrinājumiem. Piemēram, teātri piedāvā video ar grāmatu lasījumiem, DDT sagatavojis izrādi-instrukciju. Mūziķi uzmundrina viens otru un sabiedrību ar karantīnas izaicinājumu, veidojot dziesmu koverversijas un atzīst, ka labprāt izmanto laiku komponēšanai.

Bet kā ir ar vizuālo mākslu? Visticamāk pašu mākslinieku ikdienā nekas radikāli šobrīd nav mainījies. Bet attiecībā uz izstāžu norisi, kas šobrīd ir tieši nulle, situācija ir sarežģītāka, jo muzeju un citu izstāžu vietu darbs šobrīd ir ierobežots. Lai arī mūsdienās - digitālo tehnoloģiju laikmetā - ir dažādas iespējas attālinātām komunikācijas formām ar auditoriju, skaidrs, ka galvenais izstāžu organizēšanas mērķis ir radīt apstākļus, kur skatītājs nonāk tiešā saskarē ar mākslas darbu. Muzeja ekspozīcijas, lai cik tās būtu interaktīvas, pašā pamatā veidotas no konkrētiem artefaktiem. Arī TV un radio raidījumi par mākslu (un raidījums “Subjektīvie mērījumi” nav izņēmums) pastāv ar mērķi ne vien informēt, veicināt izpratni un viedokļu dažādību par mākslu, bet ieinteresēt aiziet un izbaudīt.

Mākslas bads

Māksla kā zināms nav pirmā nepieciešamības prece. Un tomēr, vai izjūtam arī mākslas badu? Palaimējies būs tiem, kuri ir vai nu tik turīgi vai attapīgi, lai uzkrātu savu personisko mākslas kolekciju, ko tagad var apbrīnot. Bet tiem, kuri paraduši apmeklēt izstādes, šobrīd nav citu alternatīvu kā nogaidīt līdz brīdim, kad izstāžu vietas tiks atkal atvērtas.

Arī iepriekš esmu aizdomājusies par to, kas notiek ar mākslas darbu, ja to neviens neredz. Vai mākslas darba esamību kaut kā ietekmē tā apskatīšanas biežums? Protams attiecībā uz pašu mākslas darbu jau nekas daudz nemainās. Tāpēc man šajā brīdī vairāk interesē nevis jautājums “Vai mākslas darbs var iztikt bez skatītāja?”, bet jautājums “Vai mēs varam iztikt bez mākslas darba?”.

Daudzi runā par to, ka tagad esam spiesti pārskatīt savas vērtības, dzīvesveidu utt. Kā tas ietekmēs vizuālo mākslu, vēl nav skaidrs. Bet es ceru, ka ne tādā veidā, ka samazināsies jau tā nelielais izstāžu vietu skaits vai arī daudzi mākslinieki atmetīs mākslai ar roku. Šis laiks drīzāk ir spēju parādīšanas, nevis mācīšanās brīdis un tas domājams izkristalizēs ne vien mūsu katra vājības un vērtības, bet arī to cik māksla mums ir nepieciešama un svarīga.

Tuvošanās paradīzei

Ja iepriekš sabiedrība dalījās divās daļās: vieni, kas neuztver vīrusu nopietni, otri, kas pārspīlē. Tad šobrīd gandrīz visi jau sapratuši, ka viss ir nopietni un dalās tajos, kas ir apzinīgi un tajos, kas joprojām par to vai nu smej vai izturas nepamatoti bravūrīgi, demonstrējot neizpratnes un nekaunības sajaukumu, jeb vienā vārdā (atvainojiet precīzāku vārdu nevaru atrast) - stulbumu.

Mākslinieki kā daļa sabiedrības, protams, ir ar savu viedokli un attieksmi. Un šajā ziņā ir tieši viena no apzinīgākajām sabiedrības daļām, tieši tāpēc, ka viņiem ir savs viedoklis, ko viņi labprāt aktīvi pauž. (To parāda neskaitāmi piemēri, ko šeit nav vērts sākt uzskaitīt.) Mākslinieki kā allaž, arī tagad strādā ar sabiedrībā (pasaulē) aktuālām tēmām, reaģē uz kritiskām un asām situācijām, nekautrējas runāt par neērtiem jautājumiem. Šajā ziņā visticamāk nekas arī turpmāk nemainīsies. Gluži pretēji - tas rāda mākslas pievienoto vērtību ne tikai mākslinieku un kultūras jomā tieši iesaistīto cilvēku dzīvē, bet tā ir ikviena cilvēka iespēja gūt un smelties no mākslas piedāvājuma.

Es regulāri raidījumā ”Subjektīvie mērījumi” saviem viesiem jautāju kāda ir mākslas jēga. Vieni saka, ka mākslas vērtība ir iespēja paskatīties uz lietām no citiem jeb dažādiem skatupunktiem, ka māksla izaicina domāt vai piedāvā alternatīvu iztēles pasauli. Daļa ir skeptiskāki un uzskata, ka mākslu nemainīgi bauda maza sabiedrības daļa un tas nemaz nav slikti. Lai vai kā, māksla pilda savu noteiktu lomu sabiedrības kultūras līmeņa veidošanā. Tieši kādu ir jau atsevišķu definīciju jautājums.

Katra krīze ir iespēja - skan nu jau gandrīz vai līdz apnikumam bieži. Bet tieši kādas ir šīs iespējas? Un vai kaut kas mainīsies? Ja līdz šim nebijām, tad kļūsim kā sabiedrība apzinīgāki un disciplinētāki? Gaidāms apmeklētāju pieplūdums pašizaugsmes lekcijās un baznīcās? Labdarības organizāciju skaita pieaugums? Noziedzības mazināšanās? Veselības un izglītības sistēmu uzplaukums? Labi, varbūt vismaz iemācīsimies piebremzēt un dzīvot lēnākā ritmā? Ja tā, tad šī krīze būs ļāvusi pietuvoties paradīzei zemes virsū. Bet tik pat iespējams, ka pozitīvais efekts būs sasniegts tikai uz neilgu brīdi un pēc kāda laika pamodīsimies tādā paša pasaulē kā līdz šim un neko neatcerēsimies par šobrīd tik aktuāliem atslēgvārdiem.

Vai mākslas baudītāju loks varētu palielināties jeb samazināties ar šīm (īstermiņa vai ilgtermiņa) izmaiņām sabiedrībā protams ir retorisks jautājums, uz kuru atbilde pati atradīs sev ceļu. Es no savas puses aicinu māksliniekus nenovērsties no mākslas, bet gluži pretēji - turpināt radīt jaunus un visnotaļ izcilus mākslas darbus un sabiedrībai novēlu, lai tā nekad neizjūt mākslas badu, bet atceras mieloties ar mākslas piedāvātajām delikatesēm.

*Šāds nosaukums bija Miķeļa Fišera (kuratore Inga Šteimane) Latvijas paviljona ekspozīcijai 57. Venēcijas mākslas biennālē

Māra Bišofa FB lapa