Grupas Dzelzs Vilks vissenākais - 1995.gada albums.

Tolaik grupa izklausījās stipri atšķirīgi no tā, kādu to pazīstam tagad, bet, lai cik bagātīgi un krāšņi tā lapotne nesapumpurotos, saknes paliek zemē un tikai tik ilgi, kamēs tās ir dzīvas un visu to augšējo galu baro, koks vispār elpo. Nocirsts zars vai nogriezta puķe kādu laiku vēl izrāda dzīvības pazīmes, barojoties ar ūdeni, kas ieliets vāzē, bet agri vai vēlu nokar savus sažuvušos ziediņus uz leju un ir pagalam. Metālisti joprojām uzskata "Mirušās Kaijas" par Dzelzs Vilka labāko albumu, jo tas ir mežonīgs, nenogludināts un instinkti tajā ir tik neapvaldīti, kā tas iespējams tikai jaunībā, kad tu šļaksties ar savu enerģiju uz visām pusēm, nešķirojot, kur tā pile trāpīs un varbūt liks izaugt jaunam kokam vai pat veselam mežam.

Raidījumā "Zibens Pa Dibenu" jau apskatīti Dzelzs Vilka albumi "Manās mājās sieviešu nav", "Kur vakara zvaigzne lec" un "Palodze", bet mēs kāpjamies uz atpakaļu, uz saknēm, jo tie "saplēstie stikli tik dziļi tavās kailajās pēdās" joprojām duras, kad uzaust rīts, tik sterili tīrs, un tagad gan jau arī uz laika maiņu kaut ko jūt vai vismaz iepriekšējā vakara dzērieni pie vainas, jo nav bijuši tie, pēc kuriem nākamā rīta elpai zelts mutē. Es te necitēju neko no Mirušajām kaijām, jo tur dziesmu vārdi ir jocīgā angļu valodā, kas tika iztulkoti speciāli albuma ierakstam, bet sākotnēji dziesmas bijušas latviski, ko atceras vissenākie Dzelzs vilki Juris un Armands, kas viesojas studijā, bet ne ieraksta lente un vēl jo mazāk skaņas faili. Vēsture.