Grupas "Bērnības Milicija" 2013.gada albums "Dzeriet Van Hutena Kakao".

"Es, protams, ceru, ka ar šo albumu notiks kaut kas līdzīgs kā ar "Mūzika Dejām", kas pēc apskata šajā raidījumā piedzīvoja atkārtotu izdevumu ar vāciņu pagatavošanas darbnīcu un koncertu sākotnējā sastāvā Latvijas Nacionalajā bibliotēkā. Tur bija flīzes un to aplīmēšana, bet šoreiz tās varētu būt kasetes vai plates vai sazin kas, jo albums ir izcils audiodokuments, kas tāpat pelnījis par sevi atgādinājumu vēl un vēl. Un nu jau atkal pagājuši vesela kovidgara mūžība, kā Bērnības Milicija atkal nav koncertējusi, padarot koncertu Liepājas Kursas Putnos par pēdējo ne tikai Matīsa Runtuļa N0tinghilai (tas neizbēgami), bet vismaz pagaidām arī Bērnības Milicijai, kas gan vēl ir labojams.
Pirms trim gadiem jau pamudināju Bērnības Miliciju uzspēlēt pēc divu gadu klusēšanas savā pirmajā Festivālā Kartupeļpalma Salaspils Botāniskajā dārzā. Tā ir ar tām lielajām grupām! Un pareizi - viņiem ir tiesības nepiedalīties Zelta Mikrofonos un arī nekoncertēt, ja pašiem negribas, tikai tāpēc, ka to grib kāds cits. Tā ir laba poza - just, ka tevi grib, bet padarīt sevi par dzīvu leģendu, kuram visi lūdzas, stāv rindā pie Aleponijas letes, kad Juris Simanovičs aiz tās, cerot ar savu skumstošo acu skatienu kaut ko vērst par labu ne tikai Bērnības Milicijas neoficiālā publiskā štābiņa atbalstīšanai vien.
Jāpiebilst, ka jau sazin cik ilgi stāv arī sen ierakstītais jaunais Bērnības Milicijas albums (ilgi stāvēja arī Naktī guļot uz muguras, 2008), esot gatavs arī Simanoviča jaunais soloalbums, bet labi vismaz, ka ir iespēja atkal aiziet uz Ernesta Birznieka Upīša ielas bāru, lai paklausītos kādas citas grupas koncertu, apsveicinātos ar grupas dziedātāju, ģitāristu un tekstu autoru vai vienkārši apjaušot, ka organismam nepieciešama kaut neliela ķīmiska apstrāde."

"Jēra dvēsele, pasaki man priekšā / Jo klusums pasaka pārāk daudz. / Man atkal ir neērti jūsu priekšā / Tā nav mana vaina, / Bet es jūtos vainīgs..."