Antropo+centrisms jeb pasaules skatījums, kurā cilvēks lepni gozējas visa esošā centrā un pāri visam (ja neskaita pašu Radītāju) pastāv vismaz kopš Bībeles stāsta pirmsākumiem. Vecās Derības sākumā teikts, ka pasaulē viss ir radīts cilvēka vajadzībai un pārvaldībai. Jā, savā ziņā tas ietver kaut kādu atbildību un rūpes par dzīvniekiem un dabu kopumā, tomēr VISS IR RADĪTS CILVĒKAM – saskaņā ar to viss ir paredzēts vienas zīdītāju sugas labumam. Kurš gan iebildīs Svētajiem, negrozāmajiem rakstiem?

Nākamajos gadsimtos šo domu Eiropas un pēc tam arī pasaules sabiedrības apziņā nostiprināja ietekmīgākie domātāji, varētu pat teikt “senlaiku dižākie influenceri”, piemēram, Aristotelis, Akvīnas Toms, Renē Dekarts, Imanuels Kants, Karls Markss un citi. Viņi visi savu ietekmīgo darbu ietvaros turpināja cilvēka attiecības ar pārējo sugu būtnēm aprakstīt kā saimnieka un verga attiecības. Pat kā saimnieka un mantas attiecības. Taču pēdējo pāris gadsimtu laikā atrodas aizvien vairāk cilvēki, kas to vairs nepieņem, bet aicina pašos pamatos mainīt to, kā mēs izturamies pret dzīvniekiem - uztverot viņus drīzāk kā līdztiesīgus Zemes iedzīvotājus, ko vajadzētu likt mierā, nevis sistemātiski pakļaut, izmantot un nogaļināt.

Šoreiz Zootēkā par to dzirdēsiet stāstus no trīs, ja ne influenceriem, tad cilvēkiem, kuru balsis nesen tālu izskanēja medijos – Natālija Muhina, Raimonds Martinovs un Krista Vāvere.