1928. gada septembra agrā rītā kāds tvaikonis iebrauca Rīgas jūras līcī virzienā uz dienvidiem. Uz klāja stāvēja “viltīgais lapsa” Martins Heidegers. Vācbaltu avīzes nedēļu iepriekš brīdināja iedzīvotājus, ka pilsētā ieradīsies filosofs, kurš ir pamatīgi pārdomājis loģikas un metafizikas priekšnosacījumus. Profesora kungu esot ielūgusi Herdera institūta vadība, Herdera Biedrības Augstskolu kursa ietvaros un četrus vakarus pēc kārtas būs iespēja klausīties filosofa priekšlasījumus.

Kāpēc “slepenais filosofijas ķēniņš” bija piekritis uzaicinājumam? Pats Heidegers, par to taujāts, atbildēja – “mani kaut kas dzen iepazīt turienes ainavu”. Un torīt ainava nelika vilties. Vēlāk filosofs, atceroties ierašanos Rīgā, rakstīja  – “zemi vēl nevarēja redzēt – tad austrumos lēnām ausa rīts un izpletās pār tagad nedaudz nemierīgo jūru – pati daba atklājas šādos acumirkļos”.

Deviņdesmit gadus pēc filosofa viesošanās, laikā, kad pilsētā ierodas pētnieki no visām pasaules malām, lai piedalītos konferencē “Martins Heidegers Rīgā”, raidījums “Fono-grāfs” pievērsies tā laika liecībām, kā arī Heidegera pieteiktajai “malkasceļu” jeb maldu ceļu tematikai, taujājot, kas “dzina” Heidegeru doties uz Rīgu un kā filosofa atziņas varētu iekļaut latviskajā ainavā.

Kā norāda Heidegers, ilgs ir pasaules nakts trūcīgais laiks un nemanāmas ir kļuvušas dievu pēdas, tāpēc, lai, izgaismotu ceļu, mums atkal būs nepieciešama Morālā Kalnieša klātesamība, kas ļaus neapjukt morālos līkločos.

Raidījumā skanēs arī regulārā sadaļa “Radiomonadoloģija”.