„Visas pasaules asinis svētās / Visas pasaules morāles lētās / Tas viss jau gadu tūkstošiem / Ir bijis rakstīts mazās nevainīgās brūklenīšu mētrās…” - tie ir vārdi no Imanta Dakša albumu „Elpo, bērns!” ievadošās dziesmas, kas raksturo visu viņa daiļradi, ar kuru savas aktīvās darbības pirmsākumos dziesminieks (kaut pašam šāds vārds nepatīk) dalījās visai dāsni. Paša spēkiem izdots albums sekoja albumam - pēc pāris īsajiem izdevumiem ar grupu „Pasaules Gaisma” Imants saprata, ka vienatnē realizēties sanāk daudz ātrāk, jo nav dziesmas jāapgūst kopā ar grupu – tikai paņem ģitāru un dziedi, nereti izkliedz to, ko gribi cilvēkiem izstāstīt. Albumi tika izdoti gan ar vārdu Imants Daksis, gan ar pseidonīmu „Džefras asinis”. Dzīvajos koncertos tas viss izklausījās un izskatījās tik galēji emocionāli, it kā notiktu pēdējo reizi, kad nav zināms, vai nākamā vispār pienāks, izpelnoties pirms tam vēl nedzirdētu žanra apzīmējumu „kliedzošais folks”.

Iespējams, Daksis ir arī visu latviešu hipsteru priekštecis, jo vēl pirms bārdu (un arī bardu) modes jauniešu vidū staigāja pamatīgi noaudzis jau deviņpadsmit gadu vecumā, bērni viņam tramvajā deva vietu, domājot, ka šis vīrs noteikti ir jau ļoti vecs, un arī, klausoties dziesmās, šķita, ka tās dzied cilvēks, kurš izgājis visām šīs un ne tikai šīs zemes būšanām un nebūšanām cauri. Imants ļoti labi orientējas roka vēsturē no „Black Sabbath” līdz „Swans”, un īpaši daudz iedvesmojies no krievu bardiem – pirmsākumos viņš bieži dziedāja Jegora Ļetova dziesmu „Vsjo idjot po planu” un darīja to tā, ka visi klātesošie uz kādu laiku palika mēmi.

Ar albumu „Elpo, bērns!” Imants tika pamanīts ārpus andergraunda – tas tika nominēts arī Mūzikas ierakstu gada balvai kā labākais mūsdienu tautas mūzikas ieraksts. Pēc dažiem gadiem Imants šo divu stundu sesijas laikā ierakstīto albumu ieskaņoja no jauna, un tas tika izdots atkārtoti jau etno un folkmūzikas izdevniecībā Lauska, kas izdevusi arī vairākus citus Imanta albumus.