Trimdas rakstnieks Pēteris Ērmanis kādā no grāmatām atstāsta savu strīdu ar bibliotekāru Jāni Misiņu – sākumā par franču rakstnieka Romēna Rolāna, pēc tam par Raiņa vietu Eiropas Olimpā: “Tas ir viens no Eiropas lielākajiem rakstniekiem,” es tā kā taisījos Rolānu aizstāvēt. Misiņš paraustīja nāsis un ironiski jautāja: “Nez, vai lielāks par Rainīti vai bišķi mazāks?” Raiņa humora izjūta laikam nebija neko liela, vismaz ne viņa dzejā. Toties bija satīra, sākot no krājuma “Mazie dunduri” (1888.g.) un beidzot ar asajām epigrammām 20.gs. sākumā iznākušajās dzejas grāmatās.

Grāmatizdevējs Atis Freināts (1882 -1955) apraksta kādu humoristiski aizkustinošu gadījumu no 1930.gadu nogales Daugavpilī: “Pa tam pēdējais vilciens bija aizgājis. Es iegriezos turpat pie stacijas Mazā viesnīcā. Apkalpotāja tur bija jauna latgaliete. Sarunājoties par grāmatām, viņa nezināja itin nekā. Un tomēr no rīta, kad braucu projām, viņa teica: “Pasveiciniet Rīgā Raiņa kungu.” – “Meitenīt, Rainis jau sen kā miris.” – “Žēl! Kad vēl gāju skolā, mums par viņu bija jāmācās.”

Spīd, spīd, angliski ātrums speed... vai varbūt tieši angliski ātrums joprojām tikpat latviski spīd? Šai gadījumā darbības vārdu saprotot nevis burtiski apgaismojoši, bet kā "ir cerības", "pastāv iespēja" utt. Jo Amerikā taču ir lētāka un labāka degviela, garāki ceļi, kur ieskrieties, un lielākas mašīnas, ar kurām to darīt mazāk bail, nekā ar to mazo folksvāgena hipijbusiņu, kas redzams uz grupas Oranžās Brīvdienas pirmā studijas albuma Spīd (2012) vāka, no kura katrs dalībnieks izbāzis galvu, kādu kāju vai roku ar instrumentu, bet Ješka (Jānis Puzaks) pielikts pie stūres, jo galu galā bungu komplekts visvairāk no visiem instrumentiem atgādina tos automašīnas vadīšanas verķus.

Studijā kā Barons un Rainis ciemos Ints Speiss Ķergalvis un Kaspars Čakste, kam uz diska vāciņa rokā esot nevis sēne, bet tamburīns.