Krišjāņa Valdemāra aktīvā politiskā darbība viņu padarīja par 19. gadsimta latviešu nacionālās kustības simbolu. Plašie sakari Krievijas Impērijas valdošajās aprindās viņam deva iespēju cīnīties par latviešu tautas nākotni tādos mērogos, kādi nebija pieejami citiem pirmās atmodas darbiniekiem. Valdemārs cerēja, ka rusifikācija atbrīvos latviešus no Baltijas vāciskās muižniecības varas. Šī taktika nedeva gaidītos rezultātus, latviešu kultūras un izglītības attīstībai tā bija pat kaitīga. Valdemāra dzīves laikā Latvijas autonomijas centieni nepaspēja nobriest, valstiskuma ideja palika tālākas nākotnes jautājums.

Vada: Gints Apals un Edvīns Evarts.