Dažādās kultūrās un tradīcijās nāve ir aplūkota kā gals, pārvērtība, pāreja vai ilūzija. Taču neatkarīgi no skatījuma tā paliek vienīgais, par ko mēs nevaram būt droši. Nāve ir absolūti nezināmā iemiesojums, robeža, kuru nevar šķērsot un atgriezties ar pilnīgu izpratni. Mēs baidāmies ne tikai no fiziskajām ciešanām vai neesamības, bet arī no apziņas izdzišanas, no sevis zaudēšanas, no tā, ka viss, kas mēs esam – mūsu atmiņas, domas, sajūtas – varētu vienkārši izzust. Nāve rada eksistenciālu trauksmi, kas izpaužas dažādos veidos: bailēs no nebūtības, no nenovēršamības, no zaudējuma. Vai filosofija var palīdzēt mums tikt galā ar šo trauksmi? Kā dažādās domas tradīcijas ir atradušas veidus, kā mazināt nāves šausmas? 

Studijas viesis Dr.phil. Kaspars Eihmanis.