Šoreiz raidījumā „Anotācija” dzirdams stāsts par svarīgu, bet mazzināmu tēmu: Latvijas muzeju un Valsts probācijas dienesta sadarbība. Raidījumā izskan Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas, Latvijas Dabas Muzeja Saimniecības nodaļas vadītāja Vladimira Medko komentāri, kā arī izpratni par probācijas darbu palīdz gūt Valsts probācijas dienesta vadītāja Mihaila Papsujeviča un Tukuma teritoriālās struktūrvienības vadītājas Aldas Revinas stāstījums.

Krājumos saglabātās materiālās un nemateriālās vērtības, jaunu muzeju ekspozīciju un izstāžu veidošana, daudzveidīgs pasākumu klāsts, zinātniskā izpēte, ekskursijas – līdzās daudzveidīgajam un plašāk zināmajam Latvijas muzeju ikdienas darbam, kas saistīts ar to pamatfunkcijām, tiek īstenoti arī dažādi sadarbības projekti. Viens no tādiem, mazzināmākiem, bet ne mazāk svarīgiem ir Latvijas muzeju un Valsts probācijas dienesta sadarbība ar mērķi veidot drošāku sabiedrību. Kopš 2003. gada Latvijā darbojas Valsts probācijas dienests, kura pārziņā ir nosacīti notiesāto un no cietumiem pēc soda izciešanas iznākušo cilvēku uzraudzība un sociālā rehabilitācija. Gadījumos, kad tiesa ir saskatījusi iespēju piemērot sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, viens no soda veidiem ir piespiedu darbs.

„Piespiedu darbs ir strādāšana sabiedrības labā bez finansiālas atlīdzības. Likumpārkāpumi, par kuriem pienākas piespiedu darbs, ir ļoti dažādi, sākot ar sīkām zādzībām, braukšanu alkohola reibumā un beidzot ar specifiskākiem un retākiem pārkāpumiem, piemēram, nelegāla mežu izciršana. Kad tiesa ir pieņēmusi lēmumu par piespiedu darbu piespriešanu, cilvēks nonāk Valsts probācijas dienesta uzraudzībā”, stāsta Alda Revina. Viņa norāda, ka norīkošanai piespiedu darbā (tā apjoms variējas no 40 līdz 420 stundām) tiek vērtētas konkrētā cilvēka prasmes, iemaņas un vēlme strādāt. Sadarbību ar Tukuma muzeju Alda Revina vērtē kā pozitīvu un Valsts probācijas dienestam svarīgu:
 

„Muzejs manā skatījumā ir unikāla vide un, uzrunājot Tukuma muzeja direktori, es biju patiesi priecīga un gandarīta, ka viņa sadzirdēja galveno domu. Proti, arī cilvēkiem, kuriem dzīvē gadījies ļoti nopietni kļūdīties un saņemt par to kriminālu sodu, ir iespēja atlīdzināt savu nodarījumu sabiedrībai. Protams, izpratne par to, ka muzejs ir ļoti īpaša vide ar ļoti lielām vērtībām, liek mums būt atbildīgiem to cilvēku izvēlē, kas tiek nosūtīti piespiedu darbā uz muzejiem. Šī sadarbība parāda arī to, ka muzejs nav slēgta vide tikai ļoti apgarotiem, inteliģentiem un gaišiem cilvēkiem, muzejs ir atvērts arī cilvēkiem, kuriem dzīvē nav bijušas tās gaišākās dienas, bet viņiem arī ir iespēja šajā vidē uzturēties.”

To apstiprina arī Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, stāstot, ka piespiedu darbs var būt saistīts ar muzeja teritorijas uzkopšanu, labiekārtošanu vai kādiem specifiskākiem uzdevumiem: „Mēs atsaucāmies, jo muzeji ir radīti un pastāv, lai strādātu sabiedrības labā. Ja mums ir iespēja sadarboties netradicionālākā formā, ne tikai liekot skatīties izstādes vai piedaloties kādā pasākumā, mēs šo iespēju izmantojam. Mūsu kolēģis Vilnis Kaktiņš arī vienmēr ir skaidrojis piespiedu darbos norīkotajiem cilvēkiem, kāpēc darbu svarīgi paveikt kārtīgi un precīzi, bet muzeja apmeklētāja ieguvums ir skaistāka un sakoptāka vide.” Līdzās Tukuma muzejam un tā plašajam filiāļu tīklam sadarbību ar Valsts probācijas dienestu veiksmīgi īsteno arī Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs, Latvijas Dabas muzejs, kā arī vairākas Latvijas Universitātes struktūrvienības.
 

Vladimirs Medko, Latvijas Dabas muzeja Saimniecības nodaļas vadītājs sarunā atzīst, ka pirmā pieredze bijusi laba un arī turpmāk viņš priecāsies turpināt sadarbību: „Tika tīrītas telpas, veikti laikietilpīgi palīgdarbi muzeja speciālistiem. Piemēram, Probācijas dienesta norīkotie cilvēki izgatavoja vairāk nekā pusotru tūkstoti herbārijam nepieciešamās aploksnes, kurām jābūt ļoti precīzām izmēru un noformējumu ziņā. Tikpat nozīmīgs darbs bija paleontoloģijas paraugu tīrīšana un to noformējuma atjaunošana, par ko ļoti priecājās mūsu speciālisti. Dodam darīt to, kas mums tajā brīdī ir nepieciešams.”

Valsts probācijas dienesta pārziņā ir ne tikai likumpārkāpēju, bet arī visas sabiedrības izglītošana. Lai izprastu tajā notiekošos procesus, tiek veikti apjomīgi pētījumi.  „Sodu izpildes iestādes vēsturiski vairāk pievērsušās riskiem, skatījušās, kāpēc cilvēks izdara noziegumu, bet pēdējos gados aizvien vairāk novērojuma pievēršanās jautājumam, kādu iemeslu dēļ cilvēks pārtrauc darīt noziedzīgus nodarījumus. Dati liecina, ka 84% no tiem, kas veikuši piespiedu darbus, turpmāko trīs gadu laikā neizdara jaunus noziegumus. Manuprāt, tie ir ļoti labi rādītāji. Svarīga lieta cilvēkam ir spēt pierādīt, ka viņš ir labojies un kultūra, iesaistīšanās dažādos kultūras pasākumos ir viens no atzītiem un labiem veidiem, kā cilvēks var pierādīt, ka viņš var darīt ne tikai sliktas, bet arī labas lietas,” uzsver Valsts Probācijas dienesta vadītājs Mihails Papsujevičs. „Protams, ir gadījumi, kad antisociāla uzvedība ir ārkārtīgi noturīga un to grūti labot, bet tomēr ir piemēri, kad cilvēks izrāda vēlmi laboties. Nenovēlu nevienam kļūt par noziedzīgu nodarījumu upuri vai citā veidā tikt tajā ierautam, bet tas, ko mēs varam darīt, pirms ar skaļiem paziņojumiem par kādu lietu uzstāties, ir mirkli padomāt, būt mazliet iecietīgākiem un mazliet atbildīgākiem, ar to jau arī pietiks. Domāju, ka dzīvojam arvien drošākā un drošākā sabiedrībā.”