Latvijas jūras ūdeņos ir ielūkojies ne viens vien pasaules mēroga dižgars. 1922. gadā gar Latvijas liedagu klīda Nobela prēmijas laureāts, filozofs Rūdolfs Eikens (1846–1926), kurš, veroties jūrā, redzēja gan pagātnes, gan nākotnes simbolus. 1928. gadā viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta filozofiem Martins Heidegers (1889–1976), atceroties savu braucienu pa Rīgas jūras līci, rakstīja: “ausa rīts un izpletās pār tagad nedaudz nemierīgo jūru – pati daba atklājas šādos acumirkļos”. Nav šaubu, ka jūra pie Latvijas krastiem ir nospēlējusi lomu filozofiskās domas attīstībā. Turklāt jūra var kalpot ne tikai par filozofisko refleksiju objektu, bet arī iemiesot nāves briesmas.

Pāris desmitgades pirms minēto domātāju ierašanās Latvijā, tajos pašos ūdeņos, kuros viņi vēlāk raudzījās, bija notikusi noslēpumaina traģēdija. 1868. gada vasarā, Dubultu pludmalē tika atrastas rakstnieka un literatūrkritiķa Dmitrija Pisareva (1840-1868) mirstīgās atliekas. Laikabiedri izvirzīja dažādas versijas. Varbūt tas bija nelaimes gadījums. Vai tomēr pašnāvība? Jaunais rakstnieks bija ieradies Dubultos, lai ārstētu nervu kaites. Slimības cēlonis varēja būt ieslodzījumā pavadītais laiks. Pisarevu apsūdzēja par aicinājumiem gāzt valsts varu. Slepenpolicija novēroja rakstnieka gaitas. Tad varbūt tomēr slepkavība? Turklāt tas nebūt nav vienīgais valsts varai netīkama, divdesmit astoņus gadus jauna literāta noslēpumains nāves gadījums Dubultos. Vēsture atkārtojas.

Raidījuma veidotāji Inspektora Patafona vadībā devās uz Dubultu pludmali, lai šķetinātu Pisareva bojāejas noslēpumu.

Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijias 87. paragrāfs.