Holokausts ir lielākā masu slepkavība, kas jebkad notikusi Latvijā. 1941. gada otrajā pusē nacisti un vietējie kolaboracionisti iznīcināja lielāko daļu Latvijas ebreju kopienas. Gāja bojā 72 000 Latvijas ebreju no 92 000, kas mūsu zemē dzīvoja pirms okupācijas. Latvijā tika nogalināti arī 20 000 ārzemju ebreju, ko nacisti transportēja no dažādām Eiropas zemēm. Slepkavošana sākās uzreiz pēc Vācijas bruņoto spēku ienākšanas Latvijas teritorijā 1941. gada jūnijā. Līdz oktobrim nacisti un vietējie kolaboracionisti nogalināja apmēram 30 000 ebreju, galvenokārt lauku apvidos uz mazpilsētās. Sevišķi asiņainas dienas bija 1941. gada 30. novembris un 8. decembris, kad Rumbulā tika nošauti 25 000 Rīgas geto ieslodzīto cilvēku un 1000 no Vācijas atvesto ebreju. Koncentrācijas nometnēs un slēptuvēs holokaustu pārdzīvoja nepilni 2000 Latvijas ebreju. Savas dzīvības izglāba arī tie 20 000, kas pēc vācu – padomju kara sākuma 1941. gada vasarā no Latvijas bēga uz Padomju Savienību.

Nacistiskā okupācijas vara ienāca Latvijā ar gatavu plānu, kā nošķirt ebrejus no sabiedrības, izolēt un visbeidzot iznīcināt. Plāna ideju nacisti bija izstrādājuši okupētās Polijas teritorijā 1939. gada rudenī. Vispirms, piedraudot ar nāves sodu, nāca pavēle reģistrēties. Ebrejiem lika vākt sagrauto namu drupas. Lai ebrejus varētu atpazīt sabiedriskās vietās, viņiem uz apģērba lika nēsāt dzeltenu sešstarainu zvaigzni. Strauji ieviesa daudzus diskriminējošus ierobežojumus. Konfiscēja radio, rakstāmmašīnas, velosipēdus un citus satiksmes līdzekļus, aizliedza pārvietoties pa trotuāriem, liedza uzturēties pludmalēs un parkos. Ebrejiem izveidoja atsevišķus veikalus, kur katram cilvēkam bija paredzēta tik maza pārtikas deva, ka ar to iztikt nevarēja. Presē apzināti tika veidots vispārināts un maldinošs priekšstats, ka visi ebreji vainojami komunistu režīma noziegumos.

Izslēgšanu no sabiedrības noslēdza geto izveide. Latvijas teritorijā tādus izveidoja trīs — Rīgā, Daugavpilī un Liepājā. Līdz 1943. gada rudenim tur bija ieslodzīti ebreji, kam nacisti pagaidām ļāva dzīvot, lai izmantotu kā darbaspēku. Pēc visu geto slēgšanas 1943. gada novembrī vēl dzīvi palikušos iemītniekus pārveda uz Mežaparka koncentrācijas nometni Rīgā. 1944. gada martā tur bija ieslodzīti nepilni 12 000 ebreju. Augustā lielāko daļu ieslodzīto no turienes pārveda uz nāves nometni Aušvicā un koncentrācijas nometnēm Štuthofā un Hamburgā, kur lielākā daļa gāja bojā.

Holokaustu noteica nacistu režīma ideoloģija un politika. Galvenie lēmumi un rīkojumi nāca no Vācijas amatpersonām. Taču tos īstenoja ne tikai SS,  vācu bruņoto spēku un policijas personāls, bet arī vietējie kolaboracionisti. Ar ebreju slepkavošanu Latvijā sistemātiski nodarbojās latviešu palīgpolicijas vienības V.Arāja un M.Vagulāna vadībā. Bija arī mazākas grupas un indivīdi, kas piedalījās atsevišķās slepkavībās. Ne vienmēr tās vadīja un kontrolēja vācu virsnieki. Slepkavības Latvijas lauku novados un mazpilsētās maz dokumentētas, jo pamatā bija mutiskas pavēles un rīkojumi. Nacistu mērķis bija radīt iespaidu, ka slepkavošana ir spontāna vietējo iedzīvotāju iniciatīva. Tas netika sasniegts, Latvijā grautiņus izraisīt neizdevās. Taču slepkavošana, aplaupīšana un pazemošana notika. Tas skāra visus ebrejus. Trešā daļa Latvijas ebreju gāja bojā no savu līdzpilsoņu raidītām lodēm. Tiesa, tas notika okupācijas apstākļos un nacistu īstenotās politikas ietvaros. Vēsturnieks un holokausta pārdzīvotājs Marģers Vestermanis uzskata, ka apmēram 1000 Latvijas pilsoņu tiešā veidā piedalījās ebreju slepkavošanā. Katrs no tiem personiski nogalināja kādus cilvēkus.

Taču Latvijā bija arī varonīgi cilvēki, kas pretojās nacistu iznīcināšanas politikai. Zināmi 520 ebreju glābēju vārdi un 790 glābšanas gadījumi. Cilvēkiem, kas, neprasot atlīdzību, riskējuši ar savu dzīvību un glābuši ebrejus, holokausta memoriālais komplekss un izglītības centrs “Yad Vashem” Izraēlā piešķir titulu “Taisnīgais starp tautām”. Latvijā to saņēmušas 136 personas. Šie cilvēki bija gatavi riskēt ar savu dzīvību un brīvību, lai glābtu līdzcilvēkus.

Raidījumu vada Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieki Dr.hist. Gints Apals un Dr.hist. Edvīns Evarts.