Noslēdzošā žēlojumu epizode iezīmē pēdējos Kārļa un Žēnijas Marksu dzīves gadus. Ženija, kas bija blakus viņam visos nozīmīgākajos dzīves notikumos, tomēr zaudēs cīņu ar slimību. Tas, protams, nevar nesagraut Kārli Marksu. Šie gadi iezīmējas ne tikai ar tuvāko cilvēku zaudēšanu, bet arī ar savas dzīves pārvērtēšanu: vai tā bija nodzīvota jēdzīga un netika izniekota? Engelss joprojām nodarbojas ar teorētisku rakstu rakstīšanu un politisko darbību. Taču Markss dodas ceļojumā, kas ļautu viņam nedaudz uzlabot veselību. Viņa uzmanība vairs nav pievērsta revolucionārajai teorijai, bet gan laika apstākļiem. Taču reizē tas ir arī ceļojums, kas liek viņam atskatīties uz padarīto no eksistenciālas perspektīvas.
Pēdējais Engelsa žēlojums būs jau pie Marksa kapa: “14. martā, bez ceturkšņa trijos pēc pusdienas beidza domāt vislielākais no tagadnes domātājiem. Viņu atstāju vienu tikai uz divām minūtēm; ieejot istabā, mēs atradām viņu krēslā mierīgi aizmigušu, - bet jau uz mūžu.” Engelss, protams, visu dzīvi turpinās skaidrot un papildināt Marksa teorijas. Taču viņam vairs nebūs neviens, kuram viņš varētu pažēloties, nedz arī viņam blakus būs kāds, kas tik regulāri atgādinās par dzīves neveiksmīgo pusi.