Raidījums par grupas The Hobos pirmo albumu "Numbvison". 

"2024. gadā tam jau aprit ceturtdaļgadsimts - iznācis 1999. gadā, kad tādi televizori, kāds redzams uz albuma izcilā vāka, starp citu, arī jau bija vairs neieslēdzama vēsture. Vai vismaz tāda, ko ieslēgt nav vairs ieteicams, jo sprādzienbīstama. Daudz ar viņiem visvisādu foršu lietu (vismaz caur noilguma putekļiem pārklātā formā) tajos laikos kopā piedzīvots, tostarp šis un tas, kas nav pat apjausts kā taustāma realitāte - daudz kas jau aprakstīts manā muzikālo atmiņu "Rokupācijā", kas nesen atkārtoti izdota. Viss it kā sen skaidrs, bet varbūt tomēr nē?

Studijā būs grupas ģitārists Egons Kronbergs, bet ar pārējiem sazināsimies visos veidos, kādi vien mums raidījuma brīdī būs pa spēkam. Te ievadam daži teikumi, ko pagājušonakt (es neteikšu, no kādas krāsas mākoņa) man teica grupas pamats - dziesmu autors un vokālists Rolands Ūdris: "Ja to, kas iekšā, nelaid ārā, tad tu jūdzies nost. Ir jāattīra savs hārddisks, citādi ir d... The Hobos bija mans glābiņš. Tagad es sēžu un brīnos, kā dzīve notiek ap mani, ar mani, uz mani, no manis… Nav jāsaspringst, viss notiek tāpatās. Mūzika ir garīgā matemātika - tā uzkrīt uz galvas, un viss. Pat tas, ko es tagad tev saku, nenāk no manis. Es esmu instruments dieva rokās. Dievs nevar mani spēlēt kā vijoli, kas es neesmu. Viņš var spēlēt mani tikai kā instrumentu, kas es jau esmu. Ja nu vienīgi, dievs izrādās šizofrēniķis, vai mazais bērns...""