Pavisam nesen iznākušais, bet jau pēc pirmās noklausīšanās reizes par iekļaušanu visu laiku ievērojamāko latviešu albumu izlasē mani pārliecinājušais Aptiekas Bēru Ansamblis debijas ieraksts "Tunku Cincis".

Kopš Ilga Reizniece izdomāja vārdu "postfolklora", ar to domājot folka iedvesmotu oriģinālmūziku (vismaz daļēji), pie mums Ilgi paraugam kopš astoņdesmitajiem gadiem sekojuši daudzi - rodas arvien jaunas grupas, mainoties paaudzēm, un, ja sākotnēji vieni no tie paši dalībnieki spēlēja un dziedāja vairākās apvienībās, tad tagad jau mūsu vēsturisko mantojumu mīlošo cilvēku ir tik daudz, ka pietiek visiem.

Kaut kāda, droši vien ziemeļnieciskā kautrīguma dēļ, kopš Edgara Liepiņa un Mārtiņa Brauna sadarbības augļiem astoņdesmitajos gados bija atstāta novārtā latvju dainu nerātnā daļa. Pēc Juris Kaukulis pievēršanās mūsdienu tautas mūzikas rakstīšanai un spēlēšanai liku lielas cerības uz viņa grupas Dzelzs Vilks savulaik piekoptās rokenrola bohēmas satikšanos ar kaut ko nerātnāku no sendienām, bet nekas daudz tiešāks par maigi poētisko "Jāņu naktī meitiņ sargi savu puķu vainadziņ'" nesekoja. Un te pēkšņi kā no gaisa nokrīt "Aptiekas Bēru Ansamblis", kuru dziesmas ieblieza kā ar vāli pa galvu un muguru - visus tur dzirdētos vārdus un frāzes labāk pat neuzskaitīšu. Laikam arī manī ir tā ziemeļnieciskā kautrība vai arī neesmu pārliecināts, ka izdarīšu to ar tādu pašu aizrautību un asprātību, kā šīs latviešu rupjības pasniedz šis ansamblis.

Liels pluss ir arī prasmīgi aranžējumi - divi akordeoni, basģitāra, bungas, ģitāra un divas jaudīgas balsis. Noteikti jāņem vērā arī Lomika darbs, šo albumu ierakstot, un dziļākas saknes - grupas solistes Irbes Šmites mamma ir viena no lielākajām latviešu folkloras pētniecēm un kopējām, kas savulaik dziedājusi arī šī teksta sākumā minētajos "Iļģos".

Ja mums bija vajadzīgas mūsdienu nerātnās dainas, kurās pieminēts ne vien miestiņš un šņabītis, bet arī proseko, koka un visādas citas tikai mūsdienu latvietim pazīstamas substances un dvēseles stāvokļi, tad te tās ir. Pieņemt tās vai nē - tā jau katra paša darīšana. Man patīk. Kā trāpīgi kādā no savām dziesmām blūzīgākā manierē pauž Jūdas Graši, "no lielas gudrības var iedirst biksēs".