Ķempes publicētā dzeja nav īpaši baudāma, jo tajā ir smagas nodevas padomju okupācijas varai un ne vēsts no humora. Ķempe dzirkstījusi nepublicētos ekspromptos, kas saglabājušies laikabiedru atmiņās, īpaši – izcilās kulinārijas speciālistes un Ķempes tuvas paziņas Ainas Kļaviņas un viņas dēla Sandra Kļaviņa grāmatā “Mirdza Ķempe” (2008). Dzejniecei piemītošā humora un satīras dzirksts ja ne pilnībā, tad kaut kādā mērā atsver viņas padomjiskos gājienus. Nez vai Ķempe, jau būdama šķirstā, nesmējās viņsaules smieklus, kad viņas bērēs tika spēlēta Marseljēza un, kā raksta Sandris Kļaviņš, “kāds pantkalis lasīja tik garu odu, ka neviens vairs neticēja, ka tā reiz beigsies.”

Par Ķempes humoriķes spējām var spriest no pirmskara firmas Bellacord tiražētajām platēm ar šlāgeriem, daļai no kuriem viņa ir vārdu autore. No pirmskara pazīstamākajām, kā viņa tās dēvēja, “vēdera līmeņa” dziesmām minamas “Dejo, dejo, pagriezies!”, “Mazais mērkaķītis”, “Šņāci, Minna!”.

Viesos rakstniece Ilze Jansone.

Runājām par:
- latviešu valodas vārdiem un nevārdiem, kā tie iedzīvojas mūsu ikdienā;
- pēdējā laika latviešu autoru romāniem;
- kādu atbildību autoram, kurš saņēmis VKKF stipendijas jaunradei.