#DigitālāsBrokastis tehnoloģiju ziņu gardumu augšgalā stāsts par "Bolt", kas Rīgā un Jūrmalā atklāj automašīnu nomas pakalpojumu.

• Jauniešiem lietas meklējot "TikTok" un "Instagram", Google uzlabo savu meklētāju.
• Dārta Veidera balsi turpmāk sintezēs ukraiņu jaunuzņēmuma mākslīgais intelekts.
• Rīgā eksperimentē ar viedo ielu apgaismojumu.
• Britu zinātnieki strādā pie lidojošiem 3D drukas robotdroniem.

Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Tikai otro reizi “Mūzikas Sirds” 7,5 gadu vēsturē raidījums sāksies 15:30 un skanēs pusstundu ilgāk nekā ierasts. Tas saistīts ar to, ka ap 15:30 mēs sazināsimies ar solistu Duglasu Ričardsu no Lielbritānijas apvienības Plastic Mermaids, kuri tieši šodien (30.septembrī) izdod savu otro studijas albumu “It’s Not Comfortable To Grow”. Aktuālais singls “Elastic Time” jau šobrīd skan Radio Naba rotācijā un iekļauts jaunumu sarakstā Top 25. Albuma materiāls esot sarakstīts 2020.gada pirmajā pusē, kad bija pirmais pandēmijas vilnis, un ļoti personisks Ričardsam. “Dziļa, emocionāla sirdssāpju daudzo šķautņu izpēte, veroties no tekstu autora Duglasa acīm,” vēsta grupas ieraksts bandcamp vietnē, bet mēs noteikti parunāsim arī par grupas vēsturi un muzikālā skanējuma augšanu, kas, salīdzinot ar debijas ierakstu, ieguvusi grandiozākus vaibstus.

Savukārt ierastajā “Mūzikas Sirds” laikā (16-17) mūzikas ziņās parunāsim par daudz apspriesto Īena Brauna uzstāšanos Glāzgovā, peripetijām ap to, kurš uzstāsies amerikāņiem tik svētajā “Super Bowl” pārtraukumā, kādreiz cienītā Pink Floyd dalībnieka Rodžersa Votersa smadzeņu murgiem, jaunu rekordu Billboard Top 100, skarbo mūziķu realitāti, atgriežoties uz skatuves pēc Covid-19, un, protams, pieminēsim reperi Coolio, kurš šonedēļ negaidīti devās mūžībā 59 gadu vecumā. No albumiem uzsvērsim britu mūziķes Betas Ortones sensitīvo un liriski skaisto astoto studijas plati “Weather Alive” un amerikāņu džeza bundzinieka Makaja Makreivena jaunāko solo ierakstu “In These Times”. Neiztiksim arī bez jaunākajiem singliem.

Raidījuma vidū atdosim pagājušās nedēļas parādu, piezvanot uz Franciju, lai beidzot tiešraidē parunātu ar Oakman solisti Marīnu. Pirms nedēļas mums sanāca mazs misēklis ar tālruņa numuru neprecizitāti, vēlāk ar mūziķi sazinājāmies, un viņa atstāja tik omulīga cilvēka iespaidu, ka gribas, lai viņas teiktais izskan no pašas mutes, nevis ļoti šķidri manis atreferēts, kā to ātrumā mēģinājām darīt 23.septembrī.

Šoreiz “Mūzikas Sirds” būs pilnā sastāvā – Dace, Kalvis un Žagars.

Zinātnieku nakts ietvaros, 30. septembrī, Latvijas Radio 6 - LU Radio “NABA” un vēsturiskās fantāzijas raidījuma “Fono-Grāfs” veidotāji piedāvāja audiovizuāli performatīvu diskusiju ciklu “ARBŪZS KUBĀ” par zinātnes un varas attiecībām. Zinātnes, ideoloģijas un varas saikne ir plaši aplūkota tēma zinātnes vēstures, zinātnes socioloģijas un zinātnes filozofijas nozarēs, taču Latvijā tai veltīts nepelnīti maz ievērības. Performatīvo diskusiju ciklu veido Radio NABA vēsturiskās fantāzijas raidījuma “Fono-grāfs” veidotāji, filozofi Andrejs Balodis, Andris Hiršs un Ainārs Kamoliņš, kopā ar mākslinieci un galerijas “DOM” vadītāju Lieni Rumpi (attēlu autore). Diskusiju veido četras apmēram piecpadsmit minūšu garas epizodes, kas katra veltīta atsevišķai tēmai.

1. Epizode: Ievadoša saruna par zinātnes un varas attiecībām kopumā, par zinātnieka iesaisti varas attiecībās, par zinātnes politisko dimensiju un par šo jautājumu nozīmi refleksijā par zinātnes vietu sabiedrībā un valstī.

Andrejs Balodis: Mēs [“Fono-Grāfs”] esam vēsturiskās fantāzijas raidījums, mēs esam filozofi, kas skatās uz vēstures, filozofijas, kultūras notikumiem mazliet citādi, nekā to ierasti dara štata vēsturnieki. Arī šodien mēs šajā pasākumā darīsim līdzīgi. Mūsu tēma ir zinātnes vēsture, zinātnes sociālās saites un kopējā tēma ir “zinātne un vara”. Būs četras sērijas, no kurām pirmā veltīta zinātnes un varas attiecībām.

Ainārs Kamoliņš: Kāpēc vispār ir jārunā par tādu tēmu kā zinātnes un varas attiecības? Ierasti mēs domājam, ka pastāv tā saucamais “sociāls kontrakts” starp zinātniekiem un varu. Vara vai valsts pasaka, ka zinātnieki ir autonomi, var darīt, ko grib, atklāt savu patiesību, nodarboties ar eksperimentiem un tā tālāk. Kamēr tas ir nosacīti likuma robežās. Savukārt, ja mēs runājam par to, vai tas tiešām reāli tā eksistē, tad mēs redzam, ka ir ļoti lielas problēmas. Viena no tām, ja mēs runājam par filozofiskākām lietām, ir saprast, kas vispār ir zinātne un kas vispār ir vara. Jo zinātne pati par sevi nav kaut kas pašsaprotams. Principā “zinātne” kā vārds tiek ieviests tikai 19. gadsimtā. Līdz tam mēs runājām par dabas filozofiju un tamlīdzīgām lietām, un nevis tieši kā zinātni. Arī tas, ka zinātnieki, ja mēs domājam, ka viņi strādā laboratorijās, tad ne vienmēr tā ir bijis. Ir bijusi tā saucamā galma zinātne, ir bijuši zinātnieki, kas ir “zem” dažādām varām. Piemēram, monarhijas, kurās paši monarhi grib iegūt šo sociālo prestižu, kas nāk no zinātnes.

Andris Hiršs: Es pieļauju, ka vairumam cilvēku pirmajā brīdī var likties, ka zinātne tiecās pēc patiesības izziņas un ka tai nav nekādas ciešas sasaistes ar varu. Bet šāda veida skatījums iederētos tādā Viduslaiku pasaules ainā un arī tur tas būtu diskutabls. Skaidrs, ka zinātne ir sasaistīta ar varu daudz un dažādos kontekstos. Ja Viduslaikos bija cits skatījums, Jaunie laiki ir tāds pavērsiena punkts, kad veidojās modernā zinātne. Var atcerēties arī to Frānsisa Bēkona slaveno frāzi “zināšanas ir vara”, kur zināšanas un vara gandrīz vai tiek pasniegtas gandrīz vai tādās tāpatības attiecībās.

Ainārs Kamoliņš: Ja mēs runājam par Jaunajiem laikiem, tad ir jāatceras, ka Jaunie laiki tiek uzskatīti par modernās zinātnes sākuma punktu tādēļ, ka zinātne tiek centralizēta. Parādās karaliskā biedrība, proti, karalis ir tas, kurš nosacīti apvieno šo patiesību zem sevis. Līdz ar to viņš arī kontrolē šo te patiesības plūsmu. Tāpēc arī “fantāzijas” zinātniekiem Jaunlaikos parādās termini kā “literatūras republika” vai “vārdu republika”. Kas nozīmē, ka parādās kopistika, kas mēģina decentralizēt zinātni. Vai tā tiek centralizēta, vai tā tiek decentralizēta – tā ir viena no Jauno laiku lielākajām problēmām. 

Savukārt, ja mēs runājam par patiesību, kas tiek kontrolēta, tad mums nekur tālu nav jāiet un jāatceras Platons, kurš savā darbā “Valsts” apraksta – filozofi nodarbojas ar patiesības iegūšanu, bet šī patiesība netiek pēc tam pārnesta uz parastajiem strādniekiem. Tātad tikai šie filozofi zin šo patiesību. 

Vēl būtiskāki ir slavenie Platona izteikumi, ka valstī nedrīkst būt mākslinieki. Viņa problēma bija, ka patiesība atkal tiks decentralizēta, ka piepeši sāks ticēt dažādiem viedokļiem. Nedrīkst būt viedokļu Platona valstī. Ir jābūt šai vienai patiesībai, ko kontrolē filozofi.

Andris Hiršs: Nu jā, bet pēc tam bija aristoteliskais motīvs. Tiekšanās pēc zināšanām un patiesības – tajā nav funkcionālā nozīme, kas ir izteikta Jaunajiem laikiem. Vēl varētu teikt, ka Jaunajos laikos zinātne kļūst vardarbīga. Tā vairs nenododas pasīvam vērojumam, bet ir orientēta uz to, lai izmainītu, modificētu.

Ainārs Kamoliņš: Ja mēs atgriežamie pie vardarbības tēmas, jāatceras, ka Jaunajos laikos liela daļa zinātnes dabūja naudu no galmiem, līdz ar to tā bija tiešā veidā pakļauta šim galmam. Tāpēc ir ārkārtīgi populāri optikas un trajektoriju pētījumi, kas ir militārās zinātnes.

Andrejs Balodis: Jūs ieskicējāt, ka zinātne tiecās pēc patiesības, kas ir redzams jau atgriežoties pie Aristoteļa. Kāpēc cilvēks tiecās izzināt? Protams, gan šo zināšanu dēļ, gan to pielietojuma dēļ. Arī mūsdienās mēs runājam un skatāmies uz zinātņu klasifikāciju, kur mēs redzam fundamentālās zinātnes un lietišķās jeb pielietojamās zinātnes. Te parādās jautājums – kāda ir šo abu zinātņu virzība, saistībā ar varas apstākļiem? Man šķiet, ka dominē pozitīvistisks ieskats par zinātni, ka tā cenšas noskaidrot patiesību neatkarīgi no kādas kultūras vai sociālās situācijas. Ka zinātnieki ir neitrāli un spēj izteikt universālus spriedumus. Tas, protams ,ir aizspriedums, jo uz gan vēsturisku, gan mūsdienu piemēru pamata, mēs redzam, ka zinātne vienmēr bijusi saistīta ar politiskām vai citām varas struktūrām. Ko zinātnei dotu tas, ka tā apzinātos šo sasaisti ar varu?

Andris Hiršs:

Galu galā zinātne un zinātnieki pilda noteikta veida pasūtījumu, lai iegūtu finansējumu pētījumiem. Būtu grūti iegūt neatkarību šajā līmenī, ja nu vienīgi šis zinātnieks nekļūst par kā pilnīgu vientuļnieku, kurš sēž arhīvos bez finansējuma.

Ainārs Kamoliņš: Mēs runājam par zinātnieku, it kā viņš būt ārpus jebkāda kultūras konteksta, absolūti objektīvs darbonis. Varam atkal atcerēties Jaunos laikus, kad pirmo reizi parādās rasisma teorijas, kas it kā balstās uz objektīvo antropoloģiju, bet, no otras puses, šai Jaunlaiku antropoloģijai bija jākalpo imperiālismam. Tiek klasificēti dažādi cilvēki, un šī klasificēšana ir it kā objektīva, bet ieliek iekšā savas vērtības – kurš ir labāks cilvēks, kurš ir sliktāks. 

Ja mēs runājam par šo zinātnes un varas sakaru, mēs varam arī atcerēties divus piemērus. Viens ir tas, kas parādās nacistiskajā Vācijā – āriešu fizika un ir ebreju fizika. Līdz ar to ir problēmas pieņemt gan Einšteina, gan Bora teorijas. Otrs piemērs ir Padomju Savienība, kur ļoti specifisku iemeslu dēļ nevar pieņemt ģenētiku kā teoriju.

Andrejs Balodis: Es noslēgšu šo daļu ar jautājumu – vai pati zinātne nav kaut kādā ziņā aizspriedums? Nesen pārskatīju franču fenomenologa Merlo-Pontī darbu “Uztveres fenomenoloģija”, kur aplūko zinātni kā aizspriedumu un kur viņš raksta, ka zinātne ir “tikai pieredzes atvasinājums, skaidrojums pieredzei”. Iespējams mums pret zinātni arī tā vajadzētu attiekties. Merlo-Pontī gan nerunā par varu, bet tie filozofi un sociologi, kas runā par varu, tie aicina domāt vai tas, ko saka zinātne, nav kāda veida aizspriedums, ko ir noteikusi noteikta veida varas attiecība.

 

2. Epizode: Arbūzs kubā – saruna par staļinismu un padomju varai pietuvināto zinātnieku izpratni par ģenētiku, tās vēsturisko kontekstu, teorētisko pamatojumu un praktiskajiem mērķiem. Šīs diskusijas par t.s. buržuāzisko zinātni uzrāda vienu konkrētu piemēru, kad valsts vadītājs spēj ietekmēt zinātnes gaitu valstī.

Andrejs Balodis: Kādā ziņā bioloģijā, kā zinātnē par dzīvo, parādās dažādi varas un ideoloģiski aspekti? Runājot par iepriekš apspriestajām zinātnes un varas attiecībām, varētu domāt, cik lielā mērā tās attiecas uz bioloģiju, kas pēta dzīvo dabu. Vai dzīvajā dabā var eksistēt kādas politiskas, ideoloģiskas attiecības. Vēlos atsaukties uz diskusiju, ko aizsāka franču filozofs Mišels Fuko, kurš gan nerakstīja par bioloģiju, bet gan par varas ietekmi uz sociālajām, humanitārajām zinātnēm. Mišela Fuko ietekmes avots ir franču domātājs Žoržs Kangilems, kurš pētīja jēdzienu “normāls” un “patoloģisks” attiecību tieši dzīvības zinātnēs, ko Fuko pārņēma un attiecināja uz sociālajām, humanitārajām zinātnēm. Līdz ar to bioloģija dod jēdzienus, lai mēs saprastu citu zinātņu jomas. Protams, ir daudz pārpratumu par 20.gs otrās puses rietumu akadēmisko tradīciju, piemēram, intervijās ar Fuko ir minēts atzinums, ka pilnīgi nopietni tika diskutēts, ka Padomju psihiatrijas sistēma ir labākā, ko cilvēce šobrīd var piedāvāt. Tas liekas paradoksāli, zinot šīs psihiatrijas metodes un veidus, kā darbojās šīs institūcijas. Nonākam pie vēl vienas tēmas – kāpēc arbūzs kubā?

Ainārs Kamoliņš: 20. gs pirmajā pusē parādās aicinājumi audzēt šos jaunos augus, kuri būtu ne tikai ražīgi, bet arī ērti pārvietojami. Kubs būtu ērtākā forma tieši arbūzu pārvietošanai, līdz ar to norisinājās daudzi mēģinājumi kaut ko tādu radīt. Bet ir jāatgriežas pie jautājuma – ar kādām metodēm viņi mēģināja to darīt? Tas parādīs ciešo saikni starp varu un biologiem. Neliela vēsturiska atkāpe. Šīs dzīvās būtnes vienmēr ir bijis modelis priekš valsts vai zinātnes. Viduslaikos bija ļoti izplatīti zīmējumi, kuros valsts iekārta bija attēlota kā cilvēks, kā dzīvs organisms. Zinātnē līdz pat jaunlaiku beigām bija ļoti izplatīti “zināšanu koki”. 

Runājot par bioloģiju, dažreiz parādās traki zinātnieki, kuri apgalvo, ka ģenētika ir pseidozinātne un mums to nevajadzētu pieņemt.

Padomju Savienībā līdz pat 20.gs piecdesmitajiem gadiem ģenētika tika uztverta kā pseidozinātne. Iemesls tam balstās filozofijā, kas ir visas Padomju Savienības pamatā, proti, marksismā. Ir slavenais Engelsa jautājums – kas ir primārs, gars vai matērija. Protams, Engelss atbild, ka primāra ir matērija, līdz ar ko nebūtu problēmu pieņemt ģenētiku, jo bioloģija ir šī matērija. 

Taču parādās Ukrainā dzimušais zinātnieks Lisenko, kuram ir cieša saikne ar pašu Staļinu. 1948. gadā ir slavena Lisenko runa, kurā viņš aplūko bioloģijas zinātni. Iemesls, kāpēc Lisenko vēršas pret ģenētiku ir sekojošs – ja ir matērija un organisms, kas veidots no šīs matērijas, kā var vispār norisināties evolūcijas process? Vai pastāv iedzimtība, kā arī kas rada šo iedzimtību? Saskaņā ar marksisma tēzi par to, ka cilvēku nosaka arī sociālās attiecības, mēs nevaram runāt par cilvēku, kurš ir tikai bioloģiski determinēts. Ja to attiecina uz bioloģiju, tad, piemēram, šī vide rada šos augus un dzīves laikā iegūtos raksturlielumus augs var pārmantot. Runājot par arbūziem, ja mēs izaudzētu vienu arbūzu kubā, tad pēc idejas visiem pārējiem arbūziem arī būtu jāizaug kuba formā.

Andrejs Balodis: Kādēļ marksismam varētu būt iebildumi pret šo ģenētikas teoriju? Un papildjautājums – kā tie tiktu audzēti? Kubiņos?

Ainārs Kamoliņš: Arbūziem būtu pēc tam jāaug kubiskiem. Pietiktu vienu izaudzēt un pārējie pēc tam veidotos kuba formā. Līdzīgi arī, ja vecāki ir komunisti, tad arī viņu bērniem būtu jābūt komunistiem. Lisenko apgalvo, ka cilvēki rodas bez sabiedrības kolektīvās ietekmes. Saistībā ar diktatoriem, ir arī cits gadījums, kas attiecas uz Spāniju, kurā eksistē Franko režīms, kas nicina komunismu. Antonio Vallejo tiek uzdots veikt pētījumu par to, kāpēc cilvēki kļūst par marksistiem, tieši no bioloģijas viedokļa. Viņa mērķis bija atrast cilvēkos “sarkano gēnu”, kas cilvēkus padara par marksistiem. Tas tika darīts, ievietojot bērnus no marksistu un kreiso ģimenēm citās ģimenēs. Viņš nonāk pie secinājuma, ka cilvēku ietekmē ne tikai ģenētika, bet arī sociālie aspekti. Taču, ja cilvēks būs piedzimis par marksistu un viņam nebūs sociālās ietekmes, šajā gadījumā stingrās katolistiskās audzināšanas, tad šis cilvēks kļūs par marksistu.

Andrejs Balodis: Kā mēs varētu rezumēt šo sadaļu?

Ainārs Kamoliņš: Rezumējot, valsts iekārtas spēj radīt ideoloģiju, kurā tiek nošķirtas ideoloģiskas zinātnes, un nav iespējams runāt par vienu zinātni ārpus ideoloģijas un valsts varas.

Andris Hiršs: Tātad tēze būtu, ka zinātne jebkurā gadījumā ir ideoloģiski nosacīta.

Ainārs Kamoliņš: Sevišķi dzīvās zinātnes. Nav jau jautājums, ko mēs atklājam, bet gan kā pēc tam mēs to pielietojam praksē. Varam runāt par ģenētiku, ka tā pastāv, bet reizē uz šīs ģenētikas bāzes mēs varam radīt arī, piemēram, eigēnikas studijas.

3. Epizode: Kosmoss. Pārspriedīsim jautājumu, kāpēc autoritārus režīmus saista visuma izpēte, iztirzāsim kuriozus no pasaules kosmosa izpētes vēstures un noskaidrosim, kādu vietu Rīgas kultūrainavā ieņem uzbeku astronoms Ulugbeks un viņam veltītais piemineklis.

Andrejs Balodis: Kosmoss par ideoloģiju cīņu lauku kļuva 20. gs. Fono-grāfam interesē arī daži mazāk zināmi kuriozi un fakti. Šo sarunu vēlētos sākt ar Latvijas kultūrtelpā esošu objektu, kas saistīts ar kosmosu. Mīklaina izcelsme ir Uzbeku astronauta Ulugbeka piemineklim Rīgā, Kronvalda parkā. Varbūt noskaidrosim, kas bija šī persona un kādēļ viņa piemineklis atrodas Rīgā.

Ainārs Kamoliņš: Kā šīs valsts pilsoni, ļoti mulsina, kāpēc Kronvalda parkā atrodas uzbeku astronoma Ulugbeka piemineklis, pie kura bieži tiek atstāti arī ziedi. Ulugbeks ir viens no tiem, kas bieži tiek attēlots Jauno laiku attēlos, bet ļoti specifiskā veidā. Rietumos astronomi tiek attēloti sēžam uz krēsliem, taču Austrumos ne, tas ir šis lieliskais Rietumu - Austrumu nošķīrums. Savukārt Rīgā Ulugbeks ir attēlots stāvam, atšķirībā no visiem Jauno laiku attēliem, kur viņš attēlots sēžam uz grīdas.

Andris Hiršs: Vai tev ir kāda versija, kāpēc Rīgā Ulugbeks stāv?

Ainārs Kamoliņš: Pieļauju tāpēc, ka Uzbekistāna grib parādīt, ka viņi nav gluži orientāla valsts. Ja astronoms būtu attēlots sēžam, būtu skaidrs, ka viņš ir no Austrumiem, savukārt, redzot viņu stāvam, tu nezini, vai viņš ir no Austrumiem vai Rietumiem.

Andrejs Balodis: Jau pieminēji varas izpausmi, kultūras varu, iespējams tā ir noteikta pieminekļu kultūra, kas mums ir Rietumos? Varbūt piemineklis uzstādīts stāvošā profilā, lai paustu noteikta veida varu? Atceroties vadoņu pieminekļus, kas parasti attēloti stāvam, nevis sēžam.

Ainārs Kamoliņš: Viņi stāv, tāpēc, ka viņi ir gatavi iet. Bet, runājot par Uzbekistānas aspektu, viņi ir mums dāvinājuši vēl vienu pieminekli, kas veltīts zinātniekam Avicennam pie Gaiļezera slimnīcas. Tā kā Uzbekistāna mēģina mūs pārņemt šajā ziņā.

Andris Hiršs: Paturpinot par Austrumiem, jāatzīmē, ka autoratīvās valstīs politiskajiem vadoņiem ir raksturīgi sevi pasniegt arī kā zinātnes līderiem. Šī pieeja ir klātesoša arī mūsdienu pasaulē. Piemēram, Putinam ir piešķirti vairāki goda doktori. Turkmenistānas līderis Berdimuhamedovs ir Turkmenistānas Zinātņu akadēmijas vadītājs. Sarakstījis vairāk kā 35 zinātniskas monogrāfijas, lai gan jautājums, kurš tās patiesībā sarakstījis, ir diskutabls. Tuvākajā laikā varam sagaidīt arī pāris monogrāfijas par filozofiju, jo nesenā publiskā runā Berdimuhamedovs ir minējis, ka nepieciešams sākt veidot jaunu filozofisku mācību,  kas varētu nodrošināt visu tautu un nāciju draudzīgu dialogu. Bet, runājot par kosmosu, Turkmenistāna plāno arī attīstīt kosmosa izpētes tematiku, tā kā iespējams varam no Berdimuhamedova sagaidīt vairākas grāmatas par kosmosa jautājumiem.

Andrejs Balodis: Ja kādu Berdimuhamedovs ir ieinteresējis, jāatzīmē, ka viņš arī regulāri uzstājas ar muzikāliem priekšnesumiem, ko varat uzmeklēt youtube. Mūsu trešais stāsts, saistībā ar kosmosu un diktatoriem, ir par vienu no mūsu kaimiņvalstu vadītājiem – Aleksandru Lukašenko. Kurš stāsta par to, kā Baltkrievijā attīstās kosmosa tehnoloģijas un kosmosa programma, lai attīstītu citas sfēras.

Andris Hiršs: Kāpēc diktatoriem ir šī lielā vilkme pievērsties kosmosa izpētei? Kā mēs redzam, tas ir raksturīgs arī mūsdienās, ne tikai vēsturiski.

Andrejs Balodis: Viena no iespējām varētu būt tāda, ka šiem vadoņiem ir vēlme kolonizēt jaunas teritorijas, iegūt varu, resursus.

Ainārs Kamoliņš:

Pastāv arī ideoloģiskās cīņas par kosmosu, piemēram, Bogdanovs, viens no galvenajiem zinātniekiem Padomju Savienībā, sarakstīja grāmatu par Marsu, kur jau dzīvo komunisti. Tātad Marsu nevajag kolonizēt, vajag vienkārši sadarboties ar šiem komunistiem.

Otrs aspekts ir tāds, ka uz Zemes teritorijas jau bija sadalītas Aukstā kara laikā, taču kosmoss ir nemateriāls, kur ideoloģija var sevi bezgalīgi sevi izvērst, kaut līdz Venērai.

4. Epizode: Zinātnieks – disidents, zinātnieks - diktators. Noslēdzošajā sarunā apskatīsim politiskas un ētiskas dabas tēmas par zinātnieka iespēju pretoties totalitārām sistēmām, vai tieši pretēji, iemeslus ar tām sadarboties.

Andrejs Balodis: Rīgā ir viena Padomju disidenta Andreja Saharova iela. Andrejs Saharovs bija ievērojams kodolfiziķis, kurš strādāja pie ūdeņraža bumbas izstrādes, taču vēlāk viņš aicināja samazināt kodolieroču arsenālu Padomju Savienībā un kļuva par zinātnieku - disidentu. Viņa ieguldījums arī bija līgums par kodolieroču samazināšanu, kas tika pieņemts vēlāk astoņdesmitajos gados. 

Runājot par ģeopolitiku ir jāsāk ar to, ka zinātne ir politikas turpinājums, pārfrāzējot noteikta veida izteikumu. Tāpēc mēs šajā pēdējā daļā piedāvāsim ceļojumu laikā, kā to dara “Fono-Grāfs”. Sākumā dodoties uz 1985.gadu, pie kā izpētes arī mēs šobrīd strādājam. Vēlāk varēs dzirdēt arī kādu nenoteiktu laiktelpas epizodi. [Izskan divi ieraksti no raidījuma “Fono-Grāfs” arhīva].

Ainārs Kamoliņš: Šim ierakstam bija divas daļas. Pirmā bija Gorbačova un Reigana vēstījums par kodolieroču samazināšanu un ka tas nepieciešams drošības vārdā.

Andris Hiršs: Otrais ieraksts ir no mūsu raidījuma Vecgada epizodes ieraksta. Fiktīvais ieraksts ir saruna starp kādu, kas sēž uz Zemes un ir kosmodromā, un otru personāžu, Ļevu Lopatinu, krievu filozofu, kurš pasniedz un strādā Maskavā. Pēc Pirmā pasaules kara, 20.gs. divdesmitajos gados, Lopatins savu laicīgo esamību noslēdz.

Andrejs Balodis: Tas ir tāds domu eksperiments par diviem kosmiskiem dvīņiem. Lopatins ceļo laikā un telpā, lai mainītu vēsturi, un otrs, Latvijā dzimušais domātājs Nikolajs Loskis, paliek uz Zemes, lai kontrolētu šo pētījumu. Viņu mērķis ir pagriezt laiku atpakaļ, jo runa ir par juku laikiem, revolūcijas laiku Krievijā, un viņi grib novērst šausmas, kas draud. 

Šajā kontekstā ir vērts piezīmēt kosmosa izpētes vēsturi ideoloģiskā un vēsturiskā nozīmē. Tā nesākās ar ceļojumiem kosmosā un raķešu būvi, bet idejas par kosmosa izpēti rodas jau19. gs. un arī Latvijas domātāji ir kosmosa ideju piekritēji.

Andris Hiršs: 20. gs. pirmajā pusē kosmosa tēma ir populāra daudz un dažādos kontekstos. Viens no pazīstamākajiem domātājiem ir Nikolajs Rērihs, kurš raksta un pievēršas kosmosa tēmai. Arī Kaļistrats Žakovs. Šie domātāji runāja par vairākām versijām, kas notiek pēcnāves dzīvē. Ir versija, ka mūsu dvēsele pēc nāves pārceļas uz kosmosu un turpina eksistēt uz Marsa vai Jupitera. Ja mēs nokļūstam uz citām planētām, kur matērija nav tik blīva kā uz Zemes, mūsu apziņa jeb mūsu gars var vairāk pievērsties domāšanai. Filozofu dvēselēm attiecīgi būtu jātiecas uz Jupiteru, kur viņi, atbrīvojoties no ķermeniskā veidola, var nodoties filozofiskām apcerēm.

Ainārs Kamoliņš: Runājot par to, kam Zinātnei būtu jākalpo, labs piemērs būtu Krievijas 19.gs. beigu - 20.gs. sākuma kustība, ko dēvē par kosmismu, kas varētu būt pareizticīgo zinātne. Proti, pēc mūsu nāves mēs izšķīstam atomos pa visumu. Saskaņā ar Bībeli, augšāmcelšanās ir tad, kad mūsu ķermenis tiek atkal savākts kopā. Līdz ar to šim kosmismam ir nepieciešams nodarboties ar zinātni, lai paātrinātu apokalipses iestāšanos, kad mēs savācam visus šos zināmos atomus. Bet zinātne vēl nav tik laba, tāpēc pie tā ir jāstrādā.

Andrejs Balodis: Savelkot kopā šos aspektus un domājot arī par zinātni un varu, vai mēs varam savos uzskatos par kosmosu kā brīvības telpu uzskatīt šos domātājus par disidentiem attiecībā pret materiālo pasauli. Viņi meklē kaut kādu mūžību kosmosā, ko mēs šobrīd, 21. gs., uzskatām par muļķīgu ideju. Tēma “zinātnieks - disidents” ir atvērta kā interesanta izpētes tēma arī Latvijā. Ir daudz runāts par kolaboracionismu vai par disidentiem vispār, bet būtu interesanti papētīt šo tēmu tieši saistībā ar zinātni. Slavenākais kolaboracionists - zinātnieks ir Augusts Kirhenšteins, taču arī viņa kolaboracionisma vēsture tiek dažādi skatīta, proti, vai viņš ir ideoloģisks kolaboracionists, vai viņš sadarbojas kaut kādu personīgu motīvu dēļ.

Ainārs Kamoliņš:

Ja zinātnieks ideālistiskā variantā meklē patiesību, tad reālistiski viņš atrodas noteiktā ideoloģijā. Dažkārt paši diktatori grib kļūt par zinātniekiem, tas pats jau pieminētais Staļins, kas iesaistās zinātniskajā procesā, lai parādītu, kā patiesībā ir jāpēta šie fenomeni. Tad par disidentu tu kļūsti nevis tāpēc, ka vērsies pret valsts varu tiešā veidā, bet vienkārši nepildi valsts varas ideoloģisko aspektu.

Andris Hiršs: Vai ir kāds kopsavilkums par zinātni un varu pēc mūsu diskusijām?

Ainārs Kamoliņš:

Pirmais būtu tas, ka diktatoriem patīk šis sociālais prestižs, tāpēc viņi it kā atbalsta zinātni, taču ir arī šis bīstamais pārejas punkts, kur viņi ideoloģisku vai kādu citu apsvērumu dēļ ietekmē zinātniskos darbus tiešā veidā. Otrkārt, zinātne ir ļoti neskaidri definēt – ko mēs skaitām vai neskaitām kā zinātni, ko mēs vispār saprotam ar šo vārdu “zinātne”. Balti halāti, darbs laboratorijā? Vēl viens aspekts ir sadarbība starp zinātni un valsts varu.

Andris Hiršs: Viens jautājums varētu būt, vai mēs varam iedomāties zinātni ārpus ideoloģijas vai tomēr zinātne neizbēgami rodas, attīstās kādas ideoloģijas ietvaros. Līdz ar to politiskās varas aspekts vienmēr ir neizbēgami klātesošs.

Ainārs Kamoliņš: Jāpiemin, ka diktatorus arī var nošķirt divās lielās grupās, metafiziķi un praktiķi. Piemēram, mūsu diktators Ulmanis bija praktiķis, viņš nekādu metafizisku uzstādījumu nesniedza. Savukārt, citi kļūst par metafiziķiem, kā Staļins.

Andrejs Balodis:

Esmu spiests noslēgt uz pesimistiskas nots. Šodien daudz runājām par dažādām totalitārām un autoritārām ideoloģijām un režīmiem, it kā skatoties uz tiem no malas un domājot, ka tas mūs neskar. Respektīvi, mūsu brīvā, demokrātiskā, liberālā zinātne ir neatkarīga. Tomēr atļaušos to apšaubīt un jautāt, vai tas tā tiešām ir? Vai mēs tiešām esam tik tālu no noteiktu varas dažādu instrumentu klātbūtnes?

 

Grūti iedomāties kaut ko garlaicīgāku par atsaucēm. Iespējams, ka nepatika un paviršā attieksme, piemēram, pret zemsvītras piezīmēm rodas no neziņas par šīs akadēmiskās parādības izcelšanos un nozīmi.

Lai to mainītu, raidījumā “Portolāns” viesosies LU VFF profesors Andris Levāns un atbildēs uz jautājumiem:

Kur meklējami zemsvītras piezīmju pirmsākumi?
Kādas ir moderno atsauču priekšteču funkcijas un formas? Kādi teksti senatnē tika anotēti un kas deva autoritāti to komentētājiem?
Kāda ir atsauču kultūra mūsdienu Latvijas akadēmiskajā vidē?

Teksti:
Anthony Grafton. The Footnote from De Thou to Ranke. In: History and Theory, 1994, 4, Vol. 33.
Rita Copeland (2012). Gloss and Commentary. In: Ralf Hexter (ed.) The Oxford Handbook of Medieval Latin Literature. New York: Oxford University Press, pp. 171–191.
Erik Kwakkel (2018). Books Before Print. Amsterdam University Press.

Gatavosimies rudens miglām - ar ambientīgu no/skaņu palīdzību. Izskanēs raidījumā jau apskatītais exm un vecmeistari Autechre.

Šoreiz raidījumā dzirdēsim vienu retajiem publiskajiem miksiem, kura autors ir CAFE2 a.k.a. Kafejnīca.

CAFE 2 ir vietējais dīdžejs/producents, kurš ir autors tehnomūzikas albumam - Pastaiga Kaut Kur Starpzvaigžņu Telpā, kas izdots tālajā 2005 gadā uz Ingus Baušķenieka Ieraksti leibla.

Kā jau īstenam Underground scēnas pārstāvim, pieejamā informācija par CAFE2 internetā ir maz. Lai neteiktu, ka nemaz. Tie kas zina, zina.

Varam piebilst, ka sagaidāms ir dinamisks vakars.

P.S. Šoreiz skanēsim tikai FM viļņos.

CAFE2
discogs.com

KINETIC - tikai laba mūzika.
facebook.com/kineticlv1
youtube.com/c/Kinetic_lv
instagram.com/kineticlv

DJ 2B
mixcloud.com/dj-2b
instagram.com/dj2bb2
soundcloud.com/2_b

Ar skaņu mūs atbalsta Reflector Audio
reflector.audio