Jaņa Rozentāla trauksmainie mākslinieciskie meklējumi svārstās robežās no “nacionāla reālisma”, kur augstāko virsotni iezīmē viņa diplomdarbs “Pēc dievkalpojuma”, līdz jūgendstila laikmeta estētismam un dekoratīvismam, ko ilustrē, piemēram, šis sapņojums par utopisko laimes zemi Arkādiju. Mākslinieka orientāciju uz simbolismu var pamanīt jau agrīnajos Sanktpēterburgas perioda darbos, kad Rozentāls pirmo reizi pievērsās Arkādijas tēmai.  Šādos fantastiskos sižetos viņš pilnā mērā realizēja savus sapņus un slāpes pēc pārdabiskā un simbolistiskā. 

Šī lielformāta Arkādija kā jutekliska skaistuma un mīlestības apoteoze, iespējams, uzgleznota pēc Itālijas ceļojuma, kas atstāja gaisīgu iespaidu uz mākslinieka darbu kolorītu. Rozentāls eleganti sakausēja impresionistisku vieglumu un jūgendisku stilizāciju ar klasisko tradīciju, piedāvājot savu pašsacerētu pasaku kā antīkā mīta poētisku variāciju.

“Arkādija” ir romantiskais sapnis par laimes zemi, kur nav ne karu, ne bēdu un, iespējams, arī nāves. Bezrūpīgas jūgendstila jaunavas un bērni apdzīvo jūras krasta daļu, ko ietver krāšņa birzs. Kā uz teātra skatuves šīs mitoloģiskas būtnes izspēlē pastorāli idillisku priekšnesumu, slavinot cilvēka un dabas harmonisko savienību. Kā īstais simbolists Rozentāls pasniedz mitoloģiskus tēlus kā dabas spēku turpinājumu. Un tā antīkais Arkādijas mīts izkūst ūdens, gaismas un vēja iedarbībā, atstājot sava vietā juteklisku skaistumu un tīru hedonistisku prieku.