Ļoti sen, daudz senāk nekā radās ainavas žanrs glezniecībā, cilvēkiem sāka veidoties mistiski priekšstati par dabu. Uguns, gaiss, ūdens un zeme ir pamatstihijas seno kultūru mitoloģijā. Lietus nesa zemei auglību saderinot to ar debesīm, ar ūdeni tradicionāli bija saistīti piedzimšanas un nāves motīvi, bet dzīvības koka tēls deva priekšstatu cilvēkiem par pasaules telpisko un simbolisko struktūru.

19. gadsimtā romantisma un jūgendstila laika ainavu meistari atgriezās pie „dabas tempļa” simbolikas, meklējot šim poētiskajam jēdzienam apgarotas dabas vizuālo ekvivalentu. Franču dzejnieks Šarls Bodlērs savā slavenajā sonetā “Correspondances” jūsmoja par dabu kā brīnumu templi, kurā dzīvu kolonu rinda mums čukst neskaidrus vārdus un tumšo simbolu mežs raugās uz garāmgājējiem no visām pusēm. Viņa dzeja parādīja lasītājam dabu kā vienotu organismu, kurā pulsē dzīvības enerģija.

Dabas tempļa majestātisko un svinīgo noskaņu var sajust arī Vilhelma Purvīša gleznā “Pavasara ūdeņi”. Neoromantiķu apjūsmotais stihiju draudīgums šeit pārvēršas par estetizētu ziemeļu dabas harmoniju. Purvītis paņēmis izteiksmīgākos motīvus, kas raksturīgi agra pavasara ainavai – palu ūdeņus, ejošo ledu gar sniegotiem krastiem un kailo koku stumbru ritmus uz rūsgana fona, un sintezējis to tādā dabas noskaņā, kuru Latvijā uzskata par nacionālās ainavas arhetipu.  Purvīša radītajā panorāmiskajā pavasara ūdeņu kompozīcijā visi elementi veido lakonisku un precīzu struktūru. Dažreiz šķiet, ka neoklasiskā stingrība un kārtība apdraud dzimtenes tēla emocionālo iedarbību. Tomēr šīs pavasara dabas cēlā vienkāršība atkal liek atcerēties Bodlēra dzejoli un tempļa tēlu. Tikai šis templis Purvīša gleznā kļuvis Baltijas dabas rezervētā skaistuma apgarots.

Audio stāstus gatavo Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.