Skaistais zeltainās druvas plašums zem satumsušajām debesīm sola negaisu. Vientuļais pļāvējs nedomā pārtraukt darbu, kamēr netiks līdz pašai mežmalai. Sastingusi meitene kā varone izceļas priekšplānā un klusi skatās. Tik maz kustības ir šajā darbā un tik daudz satricinājuma. No simbolistu skatupunkta dzīve ir mistērija. Cilvēks tur spēlē savu lomu, ko nevar saprast, bet tikai intuitīvi sajust. Tāpēc jūtu stāvoklis ir svarīgāks par aktīvu fizisku darbību. Johans Valters nebija simbolists, bet šajā gadījumā šķietami parasta lauku dzīves aina viņa interpretācijā iegūst noslēpumainu un pat fatālu nokrāsu. Realitāte tiek pacelta līdz neredzamas pasaules jutekliskā simbola līmenim. Aiz katra fakta vai notikuma atrodama slepenā jēga un ideja.  

Biedējošs liktenīgums meitenes skatienā nav vērsts uz skatītāju, bet lido tam cauri nezināmā tālumā, nesot līdzi mūsu domas. Neskatoties uz šo noskaņu, Valtera darbs nepārkāpj robežu starp reālas dabas vērojumu un sacerētu simbolisku pasauli. Lai radītu sajūtu par dziļākām nozīmēm ikdienas norisēs, Valters neizdomā dramatiskus vai mistiskus sižetus, bet ar gaismas, krāsas, līnijas un kompozīcijas palīdzību savā gleznā pastiprina, sabiezina un izceļ dabā saskatīto vai drīzāk to, kas ir tikai nojaušams.

Audio stāstus gatavo Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.