Ap 19. un 20. gadsimta miju simbolisma ietekmes rezultātā, mākslā radikāli mainās sievietes tēls. Viņa vairs nav tīra, nesamākslota skaistuma vai morālu ideālu iemiesojums. Sievietes tēls kļūst noslēpumains, nesasniedzams un pat bīstams. Tajā pašā laikā tiek izcelts pretnostatījums vīrietim, uzsverot sievietes emocionalitāti un tuvību dabai. 

Tādu sievieti mēs redzam šajā igauņu mākslinieka Konrāda Megi darbā. Kā dabas priesteriene viņa iegrimusi dziļā meditācijā, saplūstot ar redzamo un neredzamo pasauli. Melnais galvas lakats kā kalna ūdens strauts pieglaužas viņas kailajām rokām un paslēpj sievietes seju, vairojot ap viņu mistisku noskaņu. Tiek uzskatīts, ka šim darbam māksliniekam pozēja igauņu laikmetīgā dejotāja Ella Ilbaka. Mēs neredzam seju un tāpēc nevaram šo gleznu uzskatīt par portretu, tomēr Ilbakas tēla klātbūtne vēlreiz apliecina, ka simbolisma laikā ne tikai mūziķos un dzejniekos, bet arī dejotājos cilvēki intuitīvi meklēja praviešu un mediju pazīmes.

Nedrīkst aizmirst, ka Konrads Megi bija dziļi ticīgs cilvēks. Paralēli kristietībai viņu interesēja arī dažādas spiritiskas prakses un ezoteriskā filozofija, tajā skaitā Nikolaja Rēriha un Rūdolfa Štainera teosofiskās idejas. Tāpēc Megi ne tikai attēloja cilvēkus un ainavas, bet mēģināja ieraudzīt garīgo dabu aiz ikdienišķās dzīves fona. To viņš mēģināja panākt ar spilgtām krāsām, kas mūsu acu priekšā uz audekla pārvēršas par kalniem, zemi, augiem un cilvēku, kurš cenšas saprast ugunīga saulrieta grandiozās zīmes.

Audio stāstus gatavo Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.