Kopš 19. gadsimta teikas un leģendas sāka intensīvi stimulēt mākslinieku iztēli. Attēlojot pasakas, gleznotājs ne tikai varēja ienest savā darbā izklaidējošo elementu, bet arī atgādināt skatītājam par nacionālās kultūras saknēm, kas atrodamas tautas kultūrā un tradīcijās. Mikaloja Konstantina Čurļoņa izpratnē folklora kļuva par vienu no būtiskākajam vērtībām, kas veidoja pamatus visai lietuviešu mākslai.

Šis triptihs ir viens no tiem darbiem, kuru mākslinieks apzīmēja ar vispārīgu jēdzienu “pasaka”. Tikai, lai saprastu, par ko ir šis stāsts, nevajag meklēt sakarības, bet mēģināt to uztvert brīvi un naivi, gluži kā bērniem.  

Sižetiskās un tematiskās saiknes starp trim daļām ir tik nedrošas, ka skatītāja priekšā paveras neierobežotu interpretāciju iespēju horizonts. Tomēr ieskatoties var pamanīt dažus motīvus, kas satur šo ciklu kopā. Pirmkārt, tās ir pienenes, kas var pieņemt simboliski sakrālu formu vai izaugt līdz debesu spīdekļa izmēriem. Otrkārt, tas ir putns, kas pārlaižas pāri ligzdai ar bērnu vai sēž blakus karalienei izplešot milzīgus, zilganus spārnus. Un visbeidzot – tas ir kalns, kur mazais bērns stiepj rokas pie brīnumainas puķes, un uz kura stāv grandioza karalienes pils. Bet nav pareizās atbildes, kā salikt šo rēbusu vienā stāstā. Varbūt šeit iet runa par dzīves trauslumu, ko var nopūst kā pieneni. Varbūt mazulis ir tā pati karaliene, bet lielais plēsīgais putns ir viņas uzticamais sargs nevis bēdu nesējs.

Šis cikls pirmo reizi tika demonstrēts otrajā lietuviešu izstādē 1908. gadā. Kā vēlāk stāstīja mākslinieka sieva Sofija, Čurļonis bija līdz asarām aizkustināts, ka pat ka zemnieki intuitīvi atrod savu ceļu pie viņa darbiem. Grūti pateikt, kādas pārdomas un asociācijas saistīja ar šo triptihu pašu mākslinieku, bet gadu vēlāk netipiski reālistiskā manierē Čurļonis vēlreiz ar tušu uzzīmēja līdzīga bērna galviņu. Tas bija 1909. gads, kad Čurļoņu ģimene gaidīja bērnu, un gads, kurā mākslinieks tika ievietots psihiatriskajā klīnikā.